Laimīgs stāsts: aklā suņu meitene Lūse un viņas saimniece
Kas ir suņa labākais draugs, ja suns ir neredzīgs? Kam uzticēties? Kā redzēt pasauli suņa acīm bez saules gaismas. Kā būt par draugu aklam sunim? Stāts par neredzīgo suņu meiteni Lūsi un viņas saimnieci Zani Zagorsku.
Zane un Lusē dzīvo Tukumā un kopā ir jau divarpus gadus. Var nešaubīgi teikt, ka ar Lūsi ir noticis pats labākais. Viņa ir atradusi savu cilvēku un drošas mājas. Zanes rūpes par dzīvniekiem aizkustina. Laiks, ko viņa ar tiem pavada ir ne tikai prieka, bet arī rūpju pilns. Katrs prasa savu pieeju un uzmanību. Zanes pārziņā ir arī daudz izglābto dzīvnieku. Šodien raidījumā "Es mīlu savu mīluli" stāsts par suņu meiteni Lūsi.
Lūsi Zane paņēma no patversmes "Ķepu ķepai" Jelgavā pirms diviem ar pus gadiem.
"Tās bija aprīļa brīvdienas, kad es internetā skatījos bildītes. Es ieraudzīju Lūses bildi. Viņai toreiz bija milzīgas marmora acis. Mēlīte izbāzta. Un tad es viņā iemīlējos," tā iepazīšanās sākumu atklāj Zane.
Zane nezināja, ka viņa ir atkal, jo bija teikts, ka viņa ir vājredzīga.
"Viņa nodzīvoja patversmē pusotru gadu. Pilnīgi neviens viņu negribēja ņemt."
Katram sunim savs liktenis, līdzīgi kā cilvēkam. Taču nekad nevajag zaudēt cerību par labāku dzīvi. Suns ir pacietīgs un uzticīgs. Viņš vienmēr gaidīs savu īsto saimnieku.
Paņemot suni, tā ir iespēja iepazīt ne tikai suni, bet arī pašam sevi.
"Lūses dzīves hronoloģija ir, ka viņa tika izglābta no dzīves pie ķēdes. Viņa pie ķēdes pavadīja pirmos divus ar pus gadus. Viņa tika turēta badā, bez ūdens. Pilnīgi kauli un āda."
Vai Zani tas nenobaidīja, jo tas ir viņas pirmais suns?
"Es līdz tam esmu nodarbojusies ar ielas kaķu ķeršanu, ārstēšanu un arī dažādu citu dzīvnieku ārstēšanu un turēšanu. Šis bija vienkārši nākamais izaicinājums. Nākamais piedzīvojums," saka Zane.
Taču pienāca brīdis, kad Lūsei bija jāveic acu operācija.
"Viņa pie manis bija nodzīvojusi jau pusotru gadu. Pēc ilgstošām ārstēšanām, pret dažādām acu slimībām, mēs sapratām, ka vislabākais veids, kā viņai pilnvērtīgi dzīvot, ir acu operācija. Viņai bija glaukoma, kas nozīmē, ka ir ļoti liels spiediens acīs, kas rada nepatīkamu sajūtu un galvassāpēs."
Pēc tik smaga lēmumu mainījās Lūses un viņas saimnieces dzīve. Lūsei vairs nebija acis un tagad viņas acis bija saimniece Zane.
"Viņa palika tajā brīdi aktīvāka un priecīgāka. Man nebija jāuztraucas, ka viņa var kaut kur uzskriet un savainot savas acis un viņa varēja justies brīvāka, nebaidoties, ka viņa pati var savainoties un izjust sāpes kaut kādā veidā."
Reizēm veselu suņi saimnieki nespēj parūpēties par savu mīluli, bet, ko nozīmē būt saimniekam aklam sunim?
"Es vienmēr saku, ka esmu sava aklā suņa pavadonis. Pirmā lieta, mums bija jāiemāca pamat komandas: stop, blakām, palabi, pa kreisi, kāpt, ko parastam sunim mēs nemācām. Tas bija vajadzīgs viņas pašas drošībai. Ļoti svarīga ir komanda "Stop!", jo citreiz gadās, ka mēs pa mežu skraidām bez pavadiņas. Viņai pat nevajag zināt takas. Viņa vārdus: koks, mašīna atpazīts un zina, ka no tādām lietām jāuzmanās. Parasti, kad es esmu piecu metru attālumā no viņas un viņa mani nedzird, tad viņa var sākt krist panikā. Viņa vienkārši nesapratīs, kur es esmu palikusi, kas notiek, kur viņa atrodas. Viņa blakus turas pēc mans balss. Ja es apklustu, esot blakus, viņa arī tad mani var pazaudēt," stāsta Zane.
Panākumu atslēga attiecībās ar suni ir apmācība. Lai Lūse būtu droša un spētu atcerēties komandas, to atkārtošana notiek katru dienu, izejot pastaigā. Šādu prasmju apgūšana ir svarīga ikvienam sunim. Lūsei šis prasmes nozīmē arī saziņu un komunikāciju.
Cik viegli vai grūti ir iemācīt četru, piecu gadu vecam sunim komandas?
"Pirmie trīs mēneši bija tādi, kur es domāju: "Vai tiešām man vajadzēja to darīt?" Tie bija trīs paši grūtākie mēneši. Viņa reaģēja uz citiem suņiem, ko nepazīts, un no kuriem baidās. Viņa reaģēja uz pēkšņiem trokšņiem. Tad bija konstanta viņas riešanas, raušanās, vienkārši ārdīšanās momenti, kad es nezināju vai es tikšu galā. Bet lēnā garā ar viņu strādājot, kopā ar dažādiem kinologiem un suņu uzvedības speciālistiem, viņa beidzot pierada pie manīm un tad viņa sāka tās komandas uztvert. Viņa diezgan viegli uztvēra tās komandas," savā pieredzē dalās Zane.
Grūti iedomāties, kā neredzīgs suns var zināt, kur ir pa labi un kur ir pa kreisi.
"Viņa vislabāk reaģē uz balss intonāciju. Redzīgam sunim izmanto roku kustības, žestus, tad aklam sunim izmanto pieskārienus, lai viņa zinātu kurā vietā, kā viņai būtu pareizi jādara."
Parasti pieņemam faktu, ka aklums parādās vecumā, jo kopš dzimšanas akli suņi ir samērā maz. Taču Lūses dzīvesstāsts apliecina, ka aklums nav šķērslis pilnvērtīgai dzīvei.
Katrai dzīvai būtnei ir tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi un mums, cilvēkiem, ir visplašākās iespējas to nodrošināt.
"Lūse man ir iemācījusi vienkārši pieņemt dzīvi tādu, kāda viņa ir. Neatkarīgi kādas problēmas ir, dzīve virzās uz priekšu. Nav jāuztraucas par maziem sīkumiem. Vienkārši jāizbauda dzīve kāda tā ir," saka Zane.
Vēl raidījums "Es mīlu savu mīluli" turpinās stāstus no Madonas puses, kur šoreiz Undīne iepazīstinās ar savu kukaiņu pasauli – ar zarkukaiņiem, prusakiem un simtkājiem un pastāstīs, kas kukaiņu turēšanas procesā ir tik aizraujošs?
Raidījuma eksperts komentēs kaķa veselības jautājumu par spalvu un paskopšanu.
Savukārt noslēgumā satiksimies ar britu zilo kaķi Hugo Bosu, kura saimnieki, dziedātāja Anmary un viņas vīrs mūzikas producents Aigars Dinsbergs, atklās sava kaķa noslēpumus.
Par šiem un vēl daudziem citiem mīluļiem uzzini raidījumā "Es mīlu savu mīluli" TV3 katru sestdienās pulksten 18:45, kā arī tv3play.lv platformā bezmaksas jebkurā laikā un Go3.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
