"Latvijas Lepnuma" nominācijā "Jaunietis" balva pasniegta Haraldam Danielam Vecbaštikam, kurš 15 gadu vecumā ir paspējis palīdzēt daudziem jauniešiem, kuri nonākuši dzīves strupceļā. Savā skolā viņš cīnās pret mobingu, un ir panācis, ka tur tagad strādā pilnas slodzes psihologi.
Daniels pēc savas iniciatīvas sarunājas ar jauniešiem un palīdz tiem, kuri dažādu sarežģījumu dēļ ir gatavi nodarīt sev pāri. Saviem vienaudžiem viņš sāka palīdzēt, jo pats saskāries ar līdzīgām problēmām un zina, ko tas nozīmē. Palīdzējis citiem jauniešiem arī finansiāli – no saviem līdzekļiem. Gatavs palīdzēt ikvienam, negaidot atlīdzību vai novērtējumu.
"Kopš sevi atceros, es neesmu spējis iekļauties savu vienaudžu vidū, jo man ir bijušas atšķirīgas domas, atšķirīgas vēlmes," stāsta Daniels. Zinot to, ka jaunieši tikai retos gadījumos ir gatavi dalīties ar pieaugušajiem, Daniels uzņemas iniciatīvu un aicina dalīties ar viņu – savu vienaudzi.
Daniela mamma neslēpj, ka zēns bijis, iespējams, nedaudz jūtīgāks nekā vienaudži un pusaudžu gados, kad "hormoni lēkā un noskaņojums svārstās", vienaudži esot viņu izsmējuši. Piedzīvota arī fiziska vardarbība, kuras rezultātā jaunietis nonāca slimnīcā. Pamatskolas gadi dēlam nav bijuši viegli.
"Mēs neesam visi vienādi, katrs ir citādāks, problēma, ka daļa no mums nevar iejusties cilvēku plūsmā. Lielākā problēma ir mobings [red. psiholoģiskā terora veids, pamatā ir psiholoģiska "vardarbība" pret kādu cilvēku], jauniešu apcelšana. Viņi jau paši nesaprot, ko viņi dara ar saviem vārdiem, viņiem šķiet, ka tie ir tikai vārdi, saka Daniels. Viņaprāt, jaunieši cits citu apceļ, jo tādējādi vēlas izcelties uz cita fona. Taču vārdi cilvēku spēj sāpināt tik ļoti, ka viņš pat var nolēkt no tilta, skumji secina Daniels.
"Danielam ir ļoti liela sirds. Viņš savos 15 gados ir paspējis izglābt daudz jauniešu no savas dzīves atņemšanas, vienkārši runājoties. Viņš savā skolā runā ar jauniešiem, kas nonākuši grūtībās, neskatoties uz to, cik viņam pašam iet grūti. Viņš ir izglābis pat pilnībā nepazīstamu meiteni, vienkārši pieejot viņai apsēsties blakus un sākot runāties, – meitenei likās, ka tās ir dzīves beigas un viņa vēlējās ielēkt kanālā, bet Daniels piesēdās klāt, apskāva viņu un vienkārši izrunājās," par nominantu saka līdzcilvēki.
Intervijā tv3.lv Daniels atzīst, iepriekš minētajai meitenei, kam vinš piegājis klāt, tobrīd bija domas par pašnāvību, taču viņš nevar apgalvot, ka tieši viņš bijis tas, kas to novērsis. Vienkārši gājis garām un spējis palīdzēt. Ne vienmēr īstie vārdi tādā brīdī atrodas, taču sarunā Daniels meitenei skaidrojis, ka padarīt sev galu nav risinājums: "Ja aiziesi no šīs pasaules, nekas labāk nekļūs, bet tieši otrādāk, vēl sliktāk, vecāki ļoti pārdzīvos." Ar to šī saruna arī noslēdzās.
Balvu Danielam pasniedza psihoterapeits Artūrs Miksons, kurš uzteica viņu par spēju 16 gados pārkāpt pāri savam kaunam, nedrošībai, bailēm, pieiet klāt svešam cilvēkam un sākt ar viņu nopietnu sarunu.
Daniels pats atzīst, ka viņam patīk uzklausīt vienaudžus. Sevišķi daudz to darījis iepriekšējā skolā, mēģinot viņiem visādi palīdzēt, jo darbojās līdzpārvaldē. Daniela ieskatā, lai risinātu mobinga problēmas Latvijā, jauniešiem ir jānodrošina vizītes pie valsts apmaksāta psihologa. Jo privātie psihologi maksā naudu un nereti jaunieši to nevar atļauties. Tāpat joprojām attiecībā pret to pastāv aizspriedumi ir kauns, ko padomās vienaudži, uzzinot, ka apmeklē psihologu.
"Cik daudzi pusaudži apmeklē psihologu, es arī neesmu pārliecināts. Skolā, runājot ar jauniešiem, ļoti daudzi atsakās iet pie psihologa, jo uzskatu – viņus tad apsmies, mobings pastiprināsies. Viņi domā, ka paši spēs visu atrisināt un tikt ar visu galā, taču ne vienmēr tas ir iespējams," saka Daniels. Taču patiesībā ir tieši pretēji – psihologa kabinets ir vieta, kur var izpausties, dalīties grūtībās un tajā, kas nomāc, kur gūt palīdzību konstruktīvā veidā, saka jaunietis.
Daniela ieskatā, psihologa konsultācijas vajadzētu normalizēt, vērst sabiedrības uzmanību tam, ka apmeklēt šo speciālistu nav nekas negatīvs. "Es uzskatu, ka ikvienam cilvēkam to vajadzētu darīt vismaz reizi mēnesī. Manuprāt, bezmaksas psihologa konsultācijas jānodrošina ne tikai jauniešiem, bet visai sabiedrībai neatkarīgi no dzimuma vai vecuma," viņš saka. Pēc viņa teiktā, jo īpaši psihologa apmeklējumiem vajag iedrošināt jauniešus jau agrā vecumā, skolās, bērnudārzos mācīt, ka apmeklēt psihologu ir normāli un no tā nav ko kaunēties.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Tiem, kas cieš no mobinga, Daniels aicina pārdzīvojumus neturēt sevī iekšā. "Visu ko vēlies teikt, laid ārā! Jo, sevī iekšā krājot pāridarījuma sāpes, sekos brīdis, kad tas kaut kādā veidā nāks uz āru un nevarēsi neko iesākt. Apmēram pirms diviem gadiem man bija periods, kad visu turēju sevī iekšā, nevarēju nevienam atklāties un beigās uzsprāgu. Arī man bija domas, ka vienīgā izeja ir pašnāvība," piedzīvotajā dalās "Latvijas Lepnuma" balvas ieguvējs.
Viņš saka – jaunieši pie šādām domām nonāk tad, kad nemeklē palīdzību, cenšas tikt paši galā, jo baidās no apkārtējo – draugu, paziņu, vienaudžu – reakcijas. Taču vienā brīdī tas var kļūt par grūtu. Arī ģimenes atbalsts ir būtisks. Daudziem šķiet, ja viņiem nav labas attiecības ģimenē, tad ģimenei viņi nerūp, viņiem viss ir vienalga, secinājis "Latvijas Lepnuma" balvas nominants. Patiesībā vecākiem rūp, jo īpaši mātei, par kuru tuvāka cilvēka nav, uzskata jaunietis.
Daniels domā, ka Latvijas skolām būtu izglītošanas principi. Jau sen vairs nav Padomju savienības, visi cilvēki nav vienādi – katram skolēnam ir nepieciešama sava pieeja, kā kaut ko iemācīt. "Man pašam bijusi pieredze, piemēram, ar matemātiku. Es kaut ko nesaprotu, skolotāja pienāk klāt pie manis un izskaidro. Bet es joprojām nesaprotu, jo viņa izskaidro tieši tāpat, kā visiem pārējiem. Katram ir savādāks izpratnes veids. Piemēram, man ir nepieciešams, lai man apsēžas blakus, kārtīgi, soli pa solim, izskaidro, tā lai visu saprotu. Nevis ātri nober sakāmo un aiziet. Vajadzētu personiskāku pieeju skolēniem," saka jaunietis.
Viņš pieļauj, ka problēma ir arī pedagogu trūkumā, kas lielā mērā varētu būt skaidrojams ar nesamērīgu atalgojumu attiecībā pret padarīto darbu. Pārnākot mājās no izglītības iestādes, skolotājam ir jāgatavojas nākamajām stundām. Brīvie brīži pienāk vien tad, kad ir jāiet gulēt. Visa atlikusī diena pēc stundām, labojot pārbaudes darbus un gatavojoties nākamajai stundai. Skolotājam pašam neatliek sev laika, un viņš var izdegt, zina teikt Daniels, kura mamma arī ir skolotāja.
Savos 16 gados Daniels pārgājis uz mācībām tālmācībā, lai varētu strādāt savā darba vietā. No sākuma tas aizsācies kā vasaras darbs, bet vēlāk ļoti iepaticies. Paralēli mācībām Daniels savu aicinājumu ir atradis paliatīvās aprūpes centrā "Rūre". Viņam piemīt empātija pret cilvēkiem, spēja atrast kopīgu valodu ar senioriem un šajā darbā nepieciešamā iejūtība pret cilvēkiem. Viņš ir spējīgs izveidot kontaktu ar dažādiem cilvēkiem, dažādos noskaņojumos, ar atšķirīgiem apstākļiem. Daniels nebaidās no darba un jaunos gados ir gatavs pilnvērtīgi strādāt.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Daniels palīdz arī mammai Solvitai, kura darbojas organizācijā "Palīdzēsim viens otram". Pēc mācību pabeigšanas Daniels apsver studēt jurisprudenci vai medicīnu, laiks, lai izlemtu starp šīm divām profesijām, vēl ir.
Papildus pārējām aktivitātēm jaunietis palīdz arī dzīvniekiem, kurus, izglābjot no nelaimes, mājās ārstē un uztur, viņam mājas tagad ir vairāki dzīvnieki, kuri ir tikuši izglābti no nelaimes.
Daniels tv3.lv atzīst, ka, saņemot balvu, viņam ir diezgan labas sajūtas, bet arī neliels apmulsums. Tas, ka izvirzīts "Latvijas Lepnumam", nāca kā ļoti liels pārsteigums. Daniels atceras, ka braucis autobusā tobrīd, kad saņēmis telefona zvanu par priecīgo notikumu. Saviļņojums bijis tik liels, ka izkāpis ārā no autobusa ne tajā vietā, kur vajadzēja.
Valsts svētkos Daniels novēl Latvijas tautai izturību un, galvenais, – kopā būšanu. "Ļoti daudziem pietrūkst tās kopā būšanas, negribas, šķiet, tie jau tikai valsts svētki un tādi ir jau bijuši vairākus gadus. Bet vajag to kopā būšanu, lai būtu interesanti, kvalitatīvi pavadīt valsts svētkus!" viņš atgādina.
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
