TV3 Ziņu gada apskats: Ekonomika. Maksājam vairāk, bet virzāmies prom no Krievijas
Daudzi šo ziemu gaidīja ar lielām bažām par prognozējamajiem milzu apkures un elektrības rēķiniem, taču, iespējams, piemirsies tas, ka energoresursu cenas savu nepatīkamo dinamiku sāka jau vairākus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet ne bez Kremļa ziņas. Rietumu valstis pārmeta "’Gazprom’’, ka tas manipulēja ar enerģijas tirgu, lai cenas dzītu uz augšu.
Gada sākumā rēķini bija ļoti sāpīgi. To apliecina arī sociālo tīklu lietotāju publicētās "’atskaites’’ un ironiskās pārdomas par gaužām nepatīkamo situāciju energoresursu tirgū. Jāpiebilst, ka valsts atbalsts tolaik koncentrējās uz elektroenerģiju, bet vairumam tieši apkure ir lielākā izdevumu pozīcija.
Jēzus, Svētā Marija! Kas par iespaidīgu komunālo maksājumu rēķinu par decembri! Kaut ko tādu te iepriekš nebiju pieredzējis. Cik labi, ka man nav jāapmaksā mājas uzturēšanas izmaksas. Aleluja!
— Kristaps Skutelis (@krizdabz) January 14, 2022
358 euro rēķins par elektrību. nu, labi, varu jau arī vienkārši neēst, bet viengadnieks šitādu fastingu nesapratīs. 😕
— gatis maliks (@gmaliks) January 7, 2022
Tad nāca Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, kas "’pielēja eļļu jau tā karstajai ugunij’’. Šogad uz mirkli elektroenerģijas biržas cena pat sasniedza mākslīgi noteiktos griestus, proti, 4000 eiro par megavatstundu jeb četri eiro par kilovatstundu. Rupji rēķinot, tas nozīmē, ka uzvārīt ūdeni elektriskajā tējkannā konkrētā stundā izmaksāja aptuveni 80 centus.
Strāva, pretēji pašreizējai situācijai kara plosītajā kaimiņvalstī, gan mūsu vados vismaz plūda un turpina plūst. Vienlaikus dabasgāze kļuva par deficīta preci, un bija lielas bažas – vai mūsu reģionā šī kurināmā vispār pietiks. Līdz ar to šī vasara aizvadīta augstos toņos ap kādreizējo monopolistu "’Latvijas gāze’’, kurai ir pienākums mājsaimniecības nodrošināt ar attiecīgo resursu. Drošības labad valsts nolēma rezervēt šim uzņēmumam piederošo gāzes apjomu.
"’Mēs šobrīd juridiski vērtējam šo situāciju un, protams, konsultējamies, kā vispār šo situāciju var risināt kopā ar Ekonomikas ministriju. Mēs nesaprotam jēdzienu "’rezervācija’’. Nav tāda jēdziena. Pie tam tā ir pat ne mūsu, bet mūsu klientu mantas rezervācija. To nevar nekā savādāk saprast – tā ir kaut kāda veida nacionalizācija.’’
Savukārt premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) uzņēmuma neizprotamo rīcību komentēja, to asi nodēvējot par "’Krievijas Gāzi’’.
"’Šis uzņēmums ar ļoti maldinošo nosaukumu "’Latvijas Gāze’’… To drīzāk varētu saukt par "’Krievijas Gāzi’’ vai "’Gazprom gāzi’’. Agrāk šis uzņēmums uzvedās kā saimnieks – ar kājām spēra durvis. Kā viņi pasaka, tā mēs dejosim, [bet] šodien tā balle ir beigusies. Viņu iekšējās problēmas es vēl nezinu, es neizprotu un, ja godīgi, mani maz interesē.’’
Paralēli jaunu elpu ieguva jau gadiem ilgās diskusijas par Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību. Lai arī bez aizķeršanām neiztika – drošības dienesti ieteica iecerei nepiešķirt nacionālu nozīmi, jo iepriekšējiem uzņēmuma patiesā labuma guvējiem saskatāmas saites ar Kremli, valdība tomēr lēma dot savu svētību un līdz ar to pavērt zaļo koridoru "’Skulte LNG Terminal’’ projektam. Pašlaik iecerēts, ka jaunais terminālis varētu sākt darboties līdz 2024. gada rudenim.
Tiesa, spriedze un bažas par gāzes pašreizējo pietiekamību turpināja saglabāties ļoti augstas. Pat tik augstas, ka par enerģētiku atbildīgā ekonomikas ministre žurnālistu jautājumu karstugunīs vienkārši pameta preses konferenci.
"’Mēs sadarbībā veidosim plānu, kā viņi šo likumā noteikti uzdevumu var izpildīt nākamajā apkures sezonā. Paldies…’’
Galu galā viss daļēji atrisinājās – gāzes fiziski pietiek, taču apkures tarifi gāž visus iespējamos rekordus. Līdzīgas problēmas skāra arī tos, kuri savu mājokli apsilda ar koksnes kurināmo – to gan grūti dabūt, gan tā cenas uzskrējušas debesīs.
Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas prezidente Ina Bērziņa-Veite par situāciju tirgū tobrīd sacīja:
"’[Katrs] cenšas noturēt savu jebkuru zaru čupu un notirgot pēc iespējas dārgāk. Šodien, rīt, decembrī – nezinu. Mēs uzskatām, ka jābūt valsts intervencei, lai varētu to neregulēt. Galu galā tas viss beigās atspoguļojas tarifos.’’
Valsts patiesi pieslēdzās energokrīzes ietekmes mazināšanai, un tās atbalsts izmaksā vairāk nekā miljardu eiro. Taču paralēli samilstošajām energoresursu cenām arī Centrālās bankas cēlušas procentu likmes, lai mēģinātu slāpēt inflāciju, tādējādi sadārdzinot gan jaunus, gan jau esošos kredītus.
Karš licis mums visiem sev uzdot jautājumu – vai un cik gatavi esam upurēties finansiāli? Cik daudz esam gatavi maksāt, lai nebūtu jāmaksā tā, kā šobrīd maksā ukraiņi – ar savām dzīvībām? Degvielas cenas pārsita visus rekordus, arī pārtikas inflācija sasniedza gandrīz 30 gadus neredzētus augstumus.
Uz šiem jautājumiem galvenokārt skaļas atbildes bija jāsniedz valstu vadītājiem, kuriem uzreiz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā bija jālemj par sankcijām agresorvalstij. Sākumā tās bija ļoti remdenas – diskusijās valstis, kuras savulaik dzīvojušas zem krievu zābaka, bija sankciju agresijas avangardā, bet Vakareiropai to nepieciešamību saprast bija grūtāk.
Komentējot nespēju Eiropai rast kopsaucēju, Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (NA) sacīja:
"’Salikt svaru kausos Ukrainas likteni un apdraudējumu Austrumeiropai ar ekonomiskiem aprēķiniem ir politiski nepieņemami. (..) Mēs esam vienu soli par vēlu, tā varētu teikt. Visu laiku īstenībā.’’
Galu galā, ne bez baltiešu un centrāleiropiešu vilkmes, sankcijas tiešām ir spēcīgas. Iesaldētas Krievijas finanšu rezerves, lielvalsts bankas atslēgtas no starptautiskās SWIFT maksājumu sistēmas, savukārt daudzi Rietumu zīmoli paši vairs negrib sevi saistīt ar okupantu valsti.
Tāpat sākām saņemt ziņas no Krievijas par tukšiem veikalu plauktiem, inflāciju, sākās pat sava veida cukura kari, tomēr Krievijas ekonomika izrādījusies pašpietiekama absolūtā pamata līmenī. Citiem vārdiem – tā spēj savu tautu pabarot, sasildīt un piedzirdīt, un daudziem agresorvalsts iedzīvotājiem patiesībā neko vairāk arī nevajag.
Savukārt šajās dienās runājam par nu jau desmito Eiropas Savienības sankciju paketi Krievijai. Tiesa, šis skaits liek uzdot jautājumu – vai tiešām līdz šim esam darījuši pietiekami?
Satricinājumi pasaules ekonomikā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā daudzas valstis ir nostādījušas recesijas priekšā, par kuru runā jau kopš vasaras. Pašreizējās prognozes lēš, ka tā, visticamāk, būs īslaicīga un sekla.
Par prognozēm Eiropas Savienības finanšu ministri diskutēja arī sanāksmē Briselē. Pēc tās ministriem bijis visai optimistisks nākotnes redzējums (vai vismaz gaidas), tostarp arī tā brīža Latvijas finanšu ministram Jānim Reiram (JV).
"’Bija interesanta situācija – sanāksmes vadītājs lūdza pacelt rokas tiem, kuri domā, ka būs recesija. Daudzi ministri pacēla rokas – es arī pacēlu. [Savukārt] otrs jautājums bija pacelt rokas tiem, kuri domā, ka viņa valstī būs recesija. Un neviens nepacēla, es arī nepacēlu. Es gribu būt optimists.’’
Karš patiesi ietekmējis teju visas dzīves jomas. Piemēram, vairāk nekā desmit gadu gaidītie jaunie elektrovilcieni pie mums atnāca ar novēlošanos, jo sākotnēji tos bija paredzēts uz Latviju attrasportēt pa dzelzceļa sliedēm caur Ukrainu un Baltkrieviju. Nākamgad gan tiem paredzēts sākt kursēt pa vietējiem sliežu ceļiem.
Tāpat dzelzceļa jomā turpinās grandiozie "’Rail Baltica’’ būvdarbi. Kā arī gadiem ilgā epopeja ap tirdzniecības centra "’Titāniks’’ likteni beidzot noslēdzās – tas "’nogrima’’, skanot ikoniskajai Selinas Dionas dziesmai "’My Heart Will Go On’’.
Savukārt ilgā koalīcijas veidošana nozīmē, ka laikā nespējam pieņemt budžetu. Līdz ar to sagaidāms, ka tradicionālo portfeli uz Saeimu jaunais finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) nesīs tikai februārī.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
