Uzbrukums sākās ar plašiem aviācijas un raķešu triecieniem. Pēc tiem sekoja masīva sauszemes spēku invāzija, arī no Baltkrievijas teritorijas, ko pašpasludinātais diktators Aleksandrs Lukašenko ļāva izmantot Kremļa režīmam.
"Krievija ir sākusi iebrukumu Ukrainai un [uzbrukumu] visai demokrātiskākajai pasaulei."
Kremļa vadonis Vladimirs Putins paziņoja, ka divu pašpasludināto Doneckas un Luhanskas republiku vadība ir vērsusies pie Krievijas, lūdzot pēc militārās palīdzības. Rezultātā Putins paziņoja par "īpašo militāro operāciju", kuras mērķis ir visas Ukrainas demilitarizācija uz atbrīvošana no it kā tur valdošajiem nacistiem.
"’Aicinu nolikt ieročus un doties mājās.’’
Notiekošais ir visu starptautisko tiesību pārkāpums – šādi vārdi skanēja no Rietumiem. Sekoja straujas sankcijas, militārās piegādes Ukrainai, un visas pasaules tautas apvienojās, lai atbalstītu Ukrainas tautu Krievijas sāktajā karā. Bet Ukrainas prezidents lika skaidri saprast – savu valsti viņš nepametīs.
"’Visiem labrīt, ukraiņi! Parādījušās viltus ziņas, kurās mēs it kā noliekam ieročus, pametam armiju un domājam par evakuāciju. Tātad tā – es esmu šeit. Ieročus mēs nenoliekam."
Nepilnu nedēļu pēc okupantu armijas uzsāktā iebrukuma Ukrainā, 1. martā, notika vēsturisks brīdis – Krievijas raķešu apšaudītajā Kijevā Zelenskis ar parlamenta priekšsēdētāju un premjerministru pie sāniem un karavīriem fonā parakstīja vēstuli nosūtīšanai uz Briseli, Beļģijā. Tajā ir lūgums uzņemt Ukrainu Eiropas Savienībā, un vairākas valstis, tai skaitā Latvija, jau paudušas atbalstu Ukrainas atzīšanai par kandidātvalsti.
Vienlaikus metro stacijas Ukrainā pārtapa par bumbu patvertnēm, miljoniem cilvēku bija spiesti pamest savas mājas. Krievijas sāktais karš izraisīja lielāko bēgļu krīzi Eiropā kopš otrā pasaules kara, miljoniem Ukraiņu – sievietes, mazi bērni, pavadīja diennaktis aukstumā, lai glābtu savas dzīvības no krievu raķetēm.
"Dzīve ir apstājusies, tu skaiti dienas, katru dienu, katru dienu un katru nakti. Tu domā tikai par to, vai tu izdzīvosi."
Uzsākot karu, Krievija meloja daudz – par iebrukuma iemesliem, ukraiņu pretestību un vēlāk par pašu cīņu gaitu. Tomēr viena no lielākajām aplamībām ir sevis saukšana par atbrīvotājiem. Pat tradicionāli krieviskajās pilsētās Ukrainā neviens okupantus ar ziediem negaidīja, bet gan tieši pretēji – cilvēki karavīrus nolamāja un dzina prom.
Galu galā krievu armijai plāns sagrābt Kijivu trīs dienās izgāzās, jo okupantu armija nebija rēķinājusies ar Ukrainas un tās tautas pretestību.
Šim karam ir vairākas epizodes, pagrieziena punkti, kas kļuvuši par šī Krievijas noziegumu simbolu. Piemēram, Čūsku salas aizstāvju spēja nepakļauties un, maigi izsakoties, pasūtīt okupantus trīs mājas tālāk, kā arī Mariupoles varonīgā aizstāvēšana un cilvēku evakuācija pāri Irpiņas upei. Šī varonīgā pretošanās noteikti ieies kara vēstures grāmatās.
Visa pasaule šausmās satrūkās, kad okupācijas armija tika padzīta no Kijivas piepilsētām, jo skatam atklājās prātam neaptverami skati – ukraiņu masu kapi. Šos cilvēkus nenogalināja par to, ka viņi bija kaut ko noziegušies, bet gan viņus nogalināja tāpēc, ka viņi bija ukraiņi. Pirms civiliedzīvotāju noslaktēšanas, Krievijas okupanti par viņiem ņirgājās, izvaroja un laikā, kad tūkstošiem cilvēki vēlējās evakuēties, viņi evakuācijas kolonnas apšaudīja.
Katrai pilsētai, kurā pabijusi krievu pasaule, ir savs stāsts par gruvešiem, nāves klātesamību un Krievijas impērijas zābaku atstātajām, nežēlīgajām pēdām. Lai savām acīm redzētu kara šausmas un paustu solidaritāti, Eiropas līderi neskatoties uz Krievijas raķešu draudiem viens pēc otra ieradās Kijivā.
Rudens sākumā Ukrainas spēki apliecināja, kādos tempos var atbrīvot savas teritorijas – Harkivas apgabalā nedēļas laikā Ukrainai pretuzbrukumā no okupantiem izdevās atbrīvot liekāku teritoriju, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa sākuma.
Vienlaikus oktobrī parādījās ziņas par to, ka Krievijas anektētajā Krimā sprāgst krievu noliktavas, transporta mezgli un aviobāzes. Īpaši Kremļa saimnieku sadusmoja sprādziens uz Krimas tilta.
Pēc tiem, 10. oktobrī, Krievija ar raķetēm īstenoja masīvus uzbrukumus Ukrainas pilsētām, apšaudot civilās infrastruktūras objektus un pilsētu dzīvojamos rajonus. Centieni iznīcināt Ukrainas energoapgādes infrastruktūru turpinās arī šodien.
Savukārt 11. novembri turpmāk varēsim svinēt kopā ar ukraiņiem. Šajā datumā no okupantiem atsvabināta arī Hersona – vienīgais Krievijas ieņemtais Ukrainas apgabala centrs.
Tiesa, patlaban savu nespēju kaujas laukā Krievija kompensē ar infrastruktūras apšaudēm, cenšoties salauzt Ukrainas cilvēkus ar tumsu un aukstumu.
Tāpat gada nogalē cīņa par Bahmutas pilsētu Doneckas apgabalā ir kļuvusi par vienu no sīvākajām šī kara kaujām, un jau tiek pielīdzināta Mariupoles aizstāvēšanai. Bahmutas sagrābšana varētu pavērt krievu okupācijas spēkiem ceļu uz Slovjansku un Kramatorsku, kas, savukārt, dotu krieviem labākas pozīcijas, lai sagrābtu resursiem bagāto Donbasa reģionu.
Karš turpinās, un diemžēl Krievijas kara noziegumu apmērus mēs pat īsti neapjaušam – nezinām, kādas pēdas okupantu armija būs atstājusi teritorijās, kuras pavisam noteikti Ukrainas spēki atbrīvos.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
