"Nenofilmētie kadri ar Ievu Vārnu": Kā pareizi atspoguļot karu, lai neviens tevis dēļ nemirtu?

Ievai skaidro – cenšoties operatīvi ziņot no notikuma vietas ar foto un video, iespējams izsaukt jaunu uzbrukumu, tāpēc vislabāk brīdi nogaidīt. Viņai zināms, ka Krievijas puse tos, kas regulāri strādā frontes līnijās un ziņo par tur notiekošo, pastiprināti "’tur zem lupas’’. Tādēļ žurnālistiem jābūt īpaši piesardzīgiem savā darbā.

Strādājot notikuma vietā, jāpievērš uzmanība tam, ka tiek filmēts tā, lai pēc kadriem nav iespējams pateikt, kur atrodies. Ieva pastāsta, ka kara sākumā visi žurnālisti guvuši lielu mācību tam, kā pareizi darīt savu darbu. Šajā ziņā palīdzējis kāds britu žurnālists, kurš pēc krievu raķešu trieciena ar dronu nofilmēja nodarītos bojājumus. Pēc tam šai vietā sekoja nākamais okupantu raķešu trieciens, kas trāpīja sākotnēji iecerētajā mērķī. Savukārt konkrētais žurnālists no Ukrainas izraidīts uz desmit gadiem.

TV3 Ziņu žurnāliste uzsver – tev jāstrādā tā, lai kādam tevis dēļ nebūtu jāmirst.

Cik maz vajag, lai varētu atpazīt fiksēto vietu? Ieva aicina ienaidnieku nenovērtē par zemu, jo arī krieviem ir tikpat modernas tehnoloģijas kā ukraiņiem. Viņa atklāj, ka pašai reiz bijusi situācija, pēc kuras sevi vēl ilgi vainojusi pie tā, ka, iespējams, palīdzējusi okupantiem atrast uzbrukuma mērķi.

"’Tā bija ar Lisičansku, kur filmējām kultūras centru, kas bija humānās palīdzības punkts un patvēruma vieta. Piecas dienas pēc mūsu aizbraukšanas tur atlidoja raķete, un viss nodega. Nākamajā braucienā uz Ukrainu gribēju filmēt interviju pie citas pilsētas kultūras nama, bet teicu kapelānam, ka varbūt labāk nevajag, jo negribu, lai arī to sabombardē. Viņš mani mierināja, ka [Lisičanskā notikušais] nebija mana vaina,’’ pastāsta Ieva un piebilst, ka vēlāk krievi pilsētu okupēja un noslaucīja no zemes virsas.

Ne tikai notikuma vietas nedrīkst atklāt, bet arī karavīru sejas nereti tiek aizmiglotas. Dažkārt paši kareivji nevēlas atklāt savu identitāti, taču citkārt izlūka pienākumi to vienkārši neļauj. Tas tādēļ, ka izlūki ir pirmie, kas kaujas laukā sastop ienaidnieku, tāpēc savas sejas nedrīkst atklāt.

Kas attiecas uz līķu un sakropļotu gan civiliedzīvotāju, gan aizstāvju ķermeņu rādīšanu – šajā ziņā būtisku liegumu nav. Ieva arī iestājas par to, lai viss tiktu rādīts bez aizmiglošanas. Tāda tomēr ir Krievijas armijas patiesā seja. Tāda ir kara realitāte, kuru ukraiņi izdzīvo katru dienu. Tāpat mazāk apstrādātus materiālus okupantiem grūtāk izmantot propagandas nolūkiem.

Ieva arī norāda, ka daudz kas ir atkarīgs no žurnālista paša morālā kompasa, taču viņas pieredzē ikviens karu ciena, tādēļ karavīriem lūdz atļauju. "’Visiem ir zināms, ka nedrīkst filmēt kontrolpunktus, nedrīkst filmēt vietas, kur dotajā brīdī notiek uzdevuma veikšana. Drīkst filmēt tehniku – no iekšas, āra, darbībā, bet tu nefilmēsi ar dronu no augšas vai platleņķī, lai var noteikt, kur tas atrodas.’

Žurnāliste vēl atklāj: "’Ir bijis tā, ka mūs aizved pie izlūkiem, viņu pozīciju vietām. Es skatos caur viņu jaudīgajiem binokļiem uz tālu esošajām iebrucēju pozīcijām. Skaidrs, ka to filmēt nedrīkst. Tas ir priekš manis, lai es redzētu, izprastu, kā notiek šī karadarbība, bet tas nav priekš televizora.’’

Seko podkāstam arī populārākajās straumēšanas vietnēs – Spotify, Apple Podcasts.