Leģendārajai Jāņa Streiča filmai "Teātris" – 45. Režisora atmiņas par pirmizrādi un izgrieztām ainām

"Tas bija tik sen! Cik maz dzīvo ir palikuši no šīs filmas. Gunāra Cilinska, Vijas Artmanes, Elzas Radziņas, Eduards Pāvuls vairs nav. Palikuši ir jaunie – Ivars Kalniņš, Maija Eglīte, Inese Saulīte," atsaucot atmiņās to laiku, stāsta režisors.

Es gan ieminos, ka no filmas veidotājiem kopā ar režisoru vēl ir Raimonds Pauls un fotogrāfs Gunārs Bilde. "Jā, paldies, ka atgādinājāt par leģendāro fotogrāfu, bet Raimonds Pauls būs dzīva arī pēc simts gadiem," neslēpjot sajūsmu saka režisors.

Jānis Streičs atminas, ka no piedāvājuma uzņemt filmu pēc S. Moema romāna "Teātris" motīviem bija atteicies.

"Nav noslēpums, ka sākumā atteicās arī Gunārs Cilinskis. Biju lasījis to romānu jau studiju laikā, 1960. gada vasarā, senā 1939. gada "Grāmatu drauga" izdevumā. Nu pārlasīju vēlreiz. Jutu, ka nekāda labā filma tur nevar sanākt. Sentimentāls stāsts par mīlas trijstūri. Bez tam man bija doma uzņemt filmu pēc Gunāra Priedes lugas "Zilā". Lugas darbība notiek Gagrā un es devos uz Abhāziju, lai iepazītos ar vietējo kolorītu," stāsta režisors.

Tur režisors sadraudzējās ar gruzīniem, iepazinās ar viņu viesmīlību un par rakstīšanu aizmirsa. Atgriežoties no Abhāzijas, kinostudijas direkcija viņam no jauna piedāvā filmēt S. Moema romānu.

"Negribējās palikt bez darba. Bet tad kādā bezmiega naktī radās iedvesma. Taisām ne īstenību, bet spēli, teātri. Tad ķēros pie darba. Filma tapa pusotra gada laikā. Sāku rakstīt 8. martā un pēc pusotra gada, 8. septembrī bija pēdējie montāžas labojumi," stāsta režisors

Bija skaidrs, ka 30. gadu Anglijas teātra skatuves karalienes Džūlijas Lambertes loma – jāuztic nevienai citai aktrisei kā Vijai Artmanei. Filma bija iecerēta kā Vijas Artmanes benefice viņas 50 gadu jubilejā.

https://www.youtube.com/watch?v=xT4C614Vxkk

Te būtu jāmin interesantie fakti par filmu, jo klāt profesionālajiem aktieriem Streičs filmēja pats sevi Autora lomā un epizodēs savus draugus un paziņas. Ivijas lomai izvēlējās kinostudijas rekvizitori Ilga Vītola, mācītājs – režisors Aleksandrs Leimanis, fotogrāfs – īsts fotomeistars Gunārs Binde, pie klavierēm Maestro Raimonds Pauls. Epizodēs arī režisors Kārlis Pamše, Venta Vecumniece  un mākslinieki Andris Merkmanis un Brigita Krūmiņa.

https://www.youtube.com/watch?v=24FJ-AYnMqE

Filmai ir divas sērijas. Režisoram bija jāpārliecina, kāpēc tās nepieciešamas.

"Varētu jau visu uzņemt vienā sērijā, bet bija nepieciešama nauda kostīmiem, rekvizītiem, dekorācijām. Tajā laikā katrai televīzijas filmai piešķīra tikai 140 tūkstošus. Salīdzinājumam, lielā ekrāna filmai "Limuzīns Jāņunakts krāsās" piešķīra 340 tūkstošus," stāsta režisors.

"Rakstīju Maskavas vadībai, ka filma tiks būvēta pēc Dialektikas nolieguma likuma. Pirmā sērija kā tēze, kurā nabaga klerks, iemīlas augstākās sabiedrības dāmā. Otrajā sērijā, kā antitēze, kas atklāj, ka šī augstākās sabiedrības dāma ir darba cilvēks, bet nabaga klerks nākotnē kļūs topošā kapitālisma haizivs. Šāda marksistiskā pieeja pasūtītājam bija pa prātam un es saņēmu atļauju rakstīt scenāriju divām sērijām," stāsta režisors.

Filmas sižets ir 20. gadsimta pirmā puse Anglijā. Londonas teātra zvaigznei, pusmūža aktrisei Džūlijai Lambertai ir vīrs Maikls un pieaudzis dēls Rodžers, bet jaunības degsme un kaislība ir pagājusi. Tad viņa iepazīstas un uzsāk romānu ar jauno grāmatvedi Tomu Fenelu, tomēr pamazām pārliecinās, ka viņš ir tikai godkārīgs snobs. Pierādot, cik izcila aktrise viņa joprojām ir, Džūlija atriebjas Toma jaunajai draudzenei un pārliecinās, ka dzīve ir teātris.

Režisoram radās sarežģījumi arī ar Dollijas tēlu. Maskava neapstiprināja uz šo lomu izcilo Leļļu teātra režisori Tīni Harcbergu tikai tāpēc, ka viņa ir ebrejiete. Elza Radziņas tēls īsti neatbilst ne S. Moema ne Jāņa Streiča iecerei, "jo Dollijai vajadzēja būt brangai ēbrenietei un klāt tam lezbijietei. Tiešu viņas un Džūlijas ainu dēļ filmu uzreiz nepieņēma. Šo to vajadzēja piegludināt," atklāj režisors.

"Būtībā tas filmai nāca tikai par labu, jo man bija dota iespēja vēl šo to pārmontēt un pārskaņot. Arī Raimonds Pauls nebija apmierināts ar savu mūzikas ierakstu. Tanī laikā viņš bija iegādājies sintezatoru un pirmo reizi tika rakstīta mūzika izmantojot jauno instrumentu. Otrajam variantam viņš pieaicināja 11 dzīvus vijolniekus un mūzika uzplauka visā krāšņumā. R. Pauls ir tas komponists, kas strādās tik ilgi, kamēr režisoru apmierinās viņa darbs. Viņš neko neuzspiež un nav tas, kas apvainojas. Galveno tēmu ilgi meklējam. Mums bija auglīga sadarbība. Prieks, ka tagad koncertos filmas mūzika tiek atskaņota ārpus filmas, pati par sevi," stāsta J. Streičs.

Filmai bija mazs līdzekļu, tāpēc visādi izlīdzējās. Neviens nezināja, ka J. Streičs ir arī mākslinieks un tāpēc strādāja un lauzīja galvu kopā ar dekoratoru Andri Merkanu un kostīmu mākslinieci Večellu Varslavāni.

Tērpu bagātīgums tika panākts ar dažnedažādām aksesuāriem, ko varēja mainīt un kombinēt. Par apmetnīti noderēja pat no galda noņemts bārkstains galdauts. Situācijās, kad aktrisēm nebija jākustas, piemēram, Dollijai runājot pa telefonu, viņa tika ietīta no baķa sadrapētā smalkā audumā, kas izskatījās kā kleita. Daudzus vīriešus filmēja tikai līdz jostasvietai, jo frakai nebija atbilstošu bikšu un atbilstošu kurpju.

Pēc filmas pirmizrādes VEF Kultūras pilī, kur režisors un aktieri stāstījuši par filmēšanas grupas izdomu un attapību, pārvarot nabadzību, nākamajā dienā uz Partijas Centrālkomiteju pienākusi sūdzība par Jāni Streiču un Viju Artmani, ka abi nomelnojuši padomju īstenību. "Bet kaķa lāsti debesīs nekāpa jo pat partijas nomenklatūras funkcionāri izrādīja filmai savu labvēlību, atminas režisors.

"Šis bija gadījums, kad nevajadzēja liekuļot. Ir pat tāds pastāsts – kad "Teātri" rādījuši namā, kur mitinājies Latvijas komunistu vadonis Augusts Voss, Tas uz kinozāli esot noskrējis mājas čībās," smaidot stāsta režisors. Režisors atminas, ka filma tika izrādīta arī Padomju savienības vēstniecībās ārzemēs. Vācijā pat veselu nedēļu.

Arī no šīs filmas ir palikušas frāzes, kas folklorizējušas. Kaut vai Eduarda Pāvula atveidotā režisora Džima Longtona teiktais: "Jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze." Nezinātāji to pieraksta angļu rakstniekam. Kaut īstais autors dialogiem ir pats Jānis Streičs, kā scenārija autors.

https://www.youtube.com/watch?v=ylkPZe1cj9o