Latvijas Autisma apvienības vadītāja: Līdz diagnozes noteikšanai paiet divi gadi

Rūdolfs ir pavasara bērniņš. Ļoti gaidīts un mīlēts. Pirmajā dzīves gadā mazulis attīstījās kā pēc grāmatas. Un tad – pusotra gada vecumā – pienāca laiks bērnudārzam… Tajā brīdī arī paradījās pirmie signāli.

Audzinātājas vecākiem teica, ka puika neatsaucas, negrib komunicēt, ir vientuļš. Bija aizdomas, ka bērnam ir vājdzirdība, bet tas neapstiprinājās. Aizvien biežāk ģimene sāka pamanīt atšķirību starp savu un citu bērniem.

Šogad Rūdolfam palika deviņi gadi. Bet pirms sešiem viņam uzstādīja diagnozi – autisms. Ģimenes dzīve apgriezās kājām gaisā. Sekoja neziņa, uztraukums un noliegums.

"Mamma, kam vissāpīgāk bija pieņemt šo faktu, nepieņēma to ilgi. Es, uzņemoties iniciatīvu un slēpjot no sievas līdz pat invaliditātes iegūšanai, gāju šo ceļu ar saviem vecākiem, lai neizdarītu pāri arī mammai," saka Rūdolfa tētis Norberts.

Puikam bija trīs gadi, kad uzstādīja diagnozi. Kā saka viņa tētis, ar dēlu viņi paguva ieskriet vilciena pēdējā vagonā, jo bērnu smadzenes ar autiskā spektra traucējumiem attīstās ļoti strauji – līdz pieciem gadiem. Tāpēc agrīnā iejaukšanās ir izšķiroša.

Bet tieši te bieži vien sākas problēmas, saka Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa. Valstī joprojām nav sakārtots diagnostikas jautājums: garas rindas un speciālistu trūkums – tā ir daudzu vecāku sāpe: "Vidēji Latvijā līdz diagnozei autisms paiet divi gadi, tas nozīmē, šos divus gadus vecāki ved uz dārziņu, redz, ka bērnam ir grūti, pašaprūpe un nesaprot, kas notiek, jo nav diagnozes, vecāki izmisuši."

Turklāt, ejot šo smago ceļu, nereti ģimenes tiek maldinātas. "Bieži dzirdam no vecākiem diagnostikas stāstus, ka procesā saskaras ar ezotēriskiem un zinātnē nebāzētiem pamatojumiem. Smalka psihoklīnika teica, ka viss ok bērnam, bet vienīgais mīnuss, tēva trūkums. Tad – viss ok, bet problēma tāda, ka viņa dvēsele ir otro reizi uz zemes un vecāku sūtība viņu tagad audzināt. Vai bijuši gadījumi, kad saka, ka problēmas ar bērnu ir tāpēc, ka vecāki bērnībā skatījušies ekstrasensa šovus," teic Latvijas Autisma apvienības vadītāja.

Lai gan katram bērnam autisma izpausmes ir individuālas, atsevišķi simptomi tiek uzskatīti par biežiem. Tāpēc vecāku un arī pirmsizglītības pedagogu uzdevums ir tos laikus pamanīt. Piemēram:

• intereses trūkums par citiem cilvēkiem – nelūkojas sejās, nereaģē, kad dzird savu vārdu;
• emociju uzliesmojumi – īpaši situācijās, kas ir neierastas, negaidītas;
• aizkavēta valodas attīstība;
• jutīgums pret ārējiem stimuliem – satraucas, kad tiek pakļauts specifiskiem trokšņiem, spilgtai gaismai;
• atkārtota uzvedība, proti, var stundām ilgi kārtot vienus un tos pašus objektus, šūpoties uz priekšu un atpakaļ, nemitīgi atkārtot vienu vārdu vai frāzi.

"Bērni ar AST var iekļauties labi sabiedrībā, ja agrīni uzsāk terapiju. Tā ir sevis apzināšanas kā personības terapija un intelektuālie procesi, iekļaujot runu un valodu. Ko nozīmē agrīni. Mūsu pieredze rāda, ka šādas pazīmes var saskatīt pēc gada. Un tad maksimāli. Protams, mani kolēģi neiroloģi teiks, tas ir par agru Irēna, bet, jāmazina riski. Tā ir vecāku apmācība. Tas ir pats pirmais," saka "Iespēja izaugsmei" SPS galvenā speciāliste Irēna Domniece.

Ja cilvēki nezina, ka Rūdolfam ir autisms, to var arī nepamanīt. Viņš spēj izdarīt daudzas lietas, bet ar īpašu aizrautību spēlē hokeju un trenējas daiļslidošanā. Ģimene ir paveikusi milzu darbu, lai puika iekļautos sabiedrībā un viņu neatstumtu.

"Dvēsele otrādi griežas. Tavs bērns tiek nolikts savādākā situācijā. Dvēsele apgriežas. Bet nevajag klusēt, jārisina šī problēma," pauž tēvs.

Norberts iedrošina arī citus vecākus nebaidīties no diagnozes. Pat par spīti tam, ka priekšā gaidāms smags darbs un izaicinājumu pilns ceļš. To vecāki bieži vien iet paši vai ar līdzcilvēku atbalstu, jo valsts iesaiste šī jautājuma risināšanā ir nepietiekama: "Nekad nepadoties. Ja tu uzzini, tev nav tiesības vairs padoties. Un nav tiesības baidīties no tās."