Bijusī ieslodzītā Madara par cietumu kā otro iespēju: Ja nebūtu nonākusi aiz restēm, tagad būtu mirusi

Kā Madara stāsta TV3 sarunu šovā "Zilonis studijā", ieslodzījumā viņa nonāca "pavisam vienkārši". "Lietojot alkoholu, dzīvojot antisociālo dzīvi, bez atbalsta, bez neviena cilvēka blakus. Bija noziegums. Stāstīt par to sīkāk es nevaru," nokļūšanu aiz restēm atminas Madara.
Viņa uzskata, ka cietums bija viņas otrā iespēja. "Ja es nebūtu nonākusi cietumā, es tagad būtu beigta, turpinot dzīvesveidu, kāds man bija pirms cietuma," saka Madara. Ieslodzījumā viņa pavadīja piecus gadus.

Madara stāsta, ka cietums viņu nemainīja uzreiz. "Es sākumā vispār nespēju noticēt, ka esmu cietumā, jo es ļoti ilgi tiesājos, un cietumu redzēju tikai pēc diviem gadiem, jo līdz tam biju izmeklēšanas izolatorā.

Izmeklēšanas izolators ir vieta, kur tevi aiztur, līdz tev ir noteikts sods. Cietums ir "zona", kur esi notiesāts kopā ar pārējiem ieslodzītajiem," skaidro Madara. Vai sajūtu un telpas ziņā ir atšķirība? "Protams. Ja "zonā" vari brīvi kustēties, tad izmeklēšanas izolatorā esi kamerā un izej ārā reizi dienā uz vienu stundu."

Uzreiz pēc iznākšanas no cietuma Madara piedalījās TV šovā "Caur ērkšķiem uz…" un uzvarēja. Daudzi Madarā saskatīja to, ka viņa ir pierādījums, ka, iznākot no cietuma, patiešām ir iespējams mainīties.

Runājot par izmaiņām dzīvē pirms cietuma, cietuma laikā un pēc ieslodzījuma, Madara saka: "Ir mainījies viss. [Laiku] pirms cietuma es vispār negribu atcerēties, jo es nedzīvoju, es eksistēju. Man brokastīs, pusdienās, vakariņās bija alkohols.

Pēc cietuma piedalījos šovā, kuru vinnēju un kurš man deva grūdienu dzīvē. Ir mainījies pilnīgi viss – mana iekšējā pasaule, cilvēki apkārt, un tam ir ļoti liela nozīme, ja ir blakus īstie cilvēki. Ja, kā man bija pirms ieslodzījuma, blakus bija pudeles brāļi, tas nav nekāds atbalsts."

Jautāta, ar ko šobrīd nodarbojas, Madara saka: "Rakstu mūziku, skaitu repu, dalos savā pieredzē par ieslodzījumu, braukāju uz bērnunamiem, runāju ar jauniešiem. Tagad man liels projekts, kurā [plānots] dalīties savā pieredzē par ieslodzījumu un censties nest [vēstījumu], ka mēs esam tādi paši cilvēki kā jūs."

Atminoties laiku, ko Madara pavadīja ieslodzījumā, tas viņai sagādā emocionālus pārdzīvojumus. "Tie ir pieci gadi no dzīves. Ieslodzījumā tiku pavisam jauna – man tikko bija palikuši 18. Negribas to atcerēties, bet nav dienas, kad es to neatceros," saka Madara.

Madara stāsta, ka, esot aiz restēm, viņa psihologa palīdzību nesaņēma, jo speciālists bijis "visai vienaldzīgs", un sieviete pie viņa gājusi "tikai ķeksīša dēļ". "Būtībā es palīdzēju pati sev, katru dienu mostoties un skatoties uz restēm un saprotot, ka negribu tur atgriezties."

Kādi Madarai bija sadzīves apstākļi ieslodzījumā? "Mums bija pods, vecu vecās gultas. Vienā istabā varējām dzīvot 15 [ieslodzītās]."

"Cietums ir cita pasaule, un mēs to veidojam, un uzraugi ir tādēļ, lai nenotiktu slepkavības, bet viņi nevar izkontrolēt visu, kas notiek iekšienē. Sievietēm ir citādāk nekā vīriešiem," norāda bijusī ieslodzītā.

Kāda Madarai bija sajūta, tikko iznākot no ieslodzījuma un satiekoties cilvēku, kurš uzzina, ka viņa bijusi aiz restēm? "Ir traki. Esmu sapratusi, ka sabiedrībā ir stereotips – cietumnieks ir zīmogs, tu esi nulle, nekas, izmetams miskastē. Manā gadījumā tas izpaužas kā naida komentāri. Bet tā, ka man kaut ko teiktu acīs, nē, neviens neko nesaka. Man ir bijis tā, ka es saku: es sēdēju, acīs nav nosodījuma, nosodījums ir aiz muguras," stāsta Madara.

Bet ko cilvēkam darīt, tikko iznākot no ieslodzījuma, pat ja iekšā viņš sevi mainījis līdz nepazīšanai? "Es iznācu ārā, man tobrīd bija mamma un ļoti paveicās, ka pēc nedēļas bija filmēšana tajā šovā. Es nebiju pieteikusies, mani uzmeklēja, un tā es tur nonācu.

Bet būsim reāli – ir grūti iziet, ja tev neviena nav. Piemēram, manā pašvaldībā – esmu no Latgales – vispār nesniedz nekādu atbalstu ieslodzītajiem. Tu izej pliks, un, ja tev nav kas sagaida, ja tev nav iekrāts kapitāls ieslodzījumā, atliek patversme. Es iekrāju pusotru tūkstoti," stāsta Madara.

Vienlaikus viņa novērojusi, ka cilvēkam, kuram pēc iznākšanas brīvībā atbalsta nav, ir itin lielas iespējas atkal nokļūt aiz restēm. "Tu iesi zagt, sist sejas un iesi atpakaļ uz cietumu. Kad es sēdēju, bija sieviete, kura manu piecu gadu laikā cietumā atgriezās 30. reizi. Viņai nav kur iet, viņu neviens negaida. Cietumā pabaro, ir darbs… Ja ārpusē ir atbalsts, vari izķepuroties. Ja nav, tad diemžēl…"

Madarai joprojām ir kauna sajūta, ka savulaik uz dzīvi skatījusies caur restēm. "No otras puses, tā ir arī mana pieredze."

Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.

"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.

Sarunu šovu "Zilonis studijā" no pirmdienas līdz ceturtdienai pulksten 17.00 skaties kanālā TV3 un pēc tam arī portālā "tv3.lv" un platformā "TV3Play", kur pieejams arī viss raidījuma arhīvs.

"Ziloni" tagad var atrast arī straumēšanas platformā Spotify.

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!