Dailes teātra aktrise Lelde Dreimane ar tēta nāvi sastapās vasarā pirms sešiem gadiem. Savā stāstā, kā pārdzīvot tuvinieka došanos aizsaulē un kur rast mieru un spēku dzīvot tālāk, aktrise dalījās TV3 sarunu šovā "Zilonis studijā".
Par tēva nāvi Lelde uzzināja dienā, kad viņas māsa atgriezās no atvaļinājumā Gruzijā. "Tajā dienā mēs uzzinājām, ka tētis ir atrasts miris. Man zvanīja no Valsts policijas un teica, ka ir atrasts vīrieša līķis, kas, iespējams, varētu būt mans tēvs," atceras Lelde.
Tajā mirklī Lelde bija gatava nekavējoties doties uz policijas iecirkni, taču līdz ierašanās brīdim iecirknī viņai pusstundu vajadzēja nogaidīt. "Sajūtās tā nebija pusstunda, bet šajā laikā es vēl paspēju noticēt, ka tā ir kļūda," atminas aktrise.
Lelde kopā ar mammu aizbrauca uz policijas iecirkni, un atpazīt mirušās personas foto datorā nolēma Leldes mamma. "Mamma skatījās, un tas bija ļoti traki. Dators bija ar muguru pret mani, mamma piegāja pie ekrāna, un es mammas acīs ieraudzīju, ka tas ir tētis. Tajā brīdī bija sajūta, ka cauri iziet visas pasaules sāpes, tu joprojām nespēj tam noticēt," stāsta Lelde. Aptvert, ka tā ir īstenība, viņai bija īsta cīņa.
"Atceros, ka izgāju ārā no kabineta, no sākuma apstājos durvīs, gribēju kliegt, bet es nekliedzu, manī bija kliedziens, bet es apslāpēju, izgāju koridorā un viss apkārt man griezās. Sapratu, ka jā, tas tā ir," stāsta Lelde.
Aktrise ļoti pastiprināti meklēja informāciju par to, kas notiek ar cilvēka dvēseli pēc nāves. "Es ticu reinkarnācijai, un tas palīdz dzīvot tālāk, pieņemt šo faktu un saprast, kā tā tam, iespējams, bija jānotiek, jo nekas nenotiek tāpat vien. Viņš arī pats sāka pilnīgi citādāk komunicēt ar mani," stāsta Lelde.
Aktrise neslēpj – sākotnēji viņu nomocīja domas, ka tēva nāvē varbūt ir viņas vaina, arī māsai un mammai bija tādas pašas domas. "Es ļoti ātri sapratu, ka neviena no mums pie tā nav vainīga. Viss, ko mēs varam darīt, ir turpināt dzīvot, es turpinu darīt to, ko tētis vienmēr gribēja lai es daru – spēlēt volejbolu, jo tētis spēlēja volejbolu, būt saticīgām ar māsu un mammu, turpināt dzīvot."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"Man bija ļoti ilgs skumju posms. Es pat vienu brīdi tām ļāvos – skumjas manu burtiski pārņēma, es dzīvoju ar skumjām.
Kad tēti nomira, mēs viņu apglabājām, procesija un viss pagāja, katru vakaru pirms miega es zināju, ka nevajag raudāt, bet asaras nāca un sevi attīrīju. Asaras ir dabīgi, un es tam ļāvu būt."
Par to, kā Lelde atvadījās no tēta, viņa ir īpašs stāsts: "Es atceros, ka es naktī guļu – gulta bija pie loga – un atveru acis un pie loga ir tētis. Viņš ir no zelta, burtiski spīd. Es uz viņu skatos, man šķita divas sekundes, un tad viņš pamazām no manis attālinās un sašķīst neskaitāmās gaismiņās un izkaisījās visapkārt.
Es to ieraudzīju un sapratu – tētis atnāca, viņš atvadījās, arī es no viņa atvadījos," atminas aktrise. "Protams, es par viņu domāju katru dienu, es vairs neraudu katru dienu."
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
