Sākt no nulles jaunā pilsētā. Gunta ceļš no "Stradiņiem" līdz savai ārsta praksei

Lai kļūtu par ģimenes ārstu, jāstudē seši gadi augstskolā, un jāpavada vēl trīs rezidentūrā. Guntis rezidentūras laikā vēlējās strādāt kādā no reģioniem, un pirmā izvēle kā ogrēnietim bija Ogre, taču pašvaldība nespēja rast iespējas. Nacionālais veselības dienests (NVD) nāca talkā un piedāvāja rezidentūras vietu Jēkabpilī, kas gan topošajam ārstam bija pilnīgi sveša – pilsētā savulaik dzīvojusi attāla radiniece.

"Atbraucu iepazīties ar pašvaldības pārstāvjiem, ar dakteri, kura mani uzrunāja un pie kuras vēlāk mācījos un strādāju kā rezidents. Izrādīja, ka šeit ir labi, ka šeit ir iespēja mācīties, ka būs nepieciešamais atbalsts," rezidentūras sākumposmu iezīmē Guntis.

Pārceļoties uz Jēkabpili, vīrietis izjutis vienu no galvenajām problēmām ar ģimenes ārstiem Latvijā – uz visu valsti to tā jau ir nepietiekamā skaitā, un lielākā daļa ir pirmspensijas vai jau pensijas vecumā. Uzsākot rezidentūru, pilsētā bijis šķietami pietiekams ģimenes ārstu skaits, bet drīz viens pēc otra pensionējās divi ārsti.

"Ja pareizi saprotu, 14 gadu laikā es šeit esmu otrais ģimenes ārsts, kas ieradies uz palikšanu. Bija dakteris, kurš pirms aptuveni trim gadiem tika piesaistīts no malas, bet neizturēja vairāk kā gadu – slēdza praksi, un viņa pacientus novirzīja pie manis. Tajā laikā es biju rezidents. Uzradās vēl viena daktere, kas nostrādāja ilgāk, bet (..) novembrī savu praksi slēdza," pastāsta Guntis un piebilst: "Ir gan ziņas, ka pilsētā varētu būt vēl viena jauna ģimenes ārste, bet viņai vispirms jāpabeidz rezidentūra."

Ģimenes ārstu novecošanās sakarā jaunais dakteris vērš arī uzmanību, ka pēc dažiem gadiem teju puse no šīs jomas speciālistiem būs sasnieguši pensijas vecumu. Tie ir vairāk nekā tūkstotis ārstu, kur katram vidēji ir 1500 pacientu vai vairāk. Ja visi šie speciālisti arī pensionēsies, lielākā daļa pacientu Latvijā paliks bez primārās veselības aprūpes pakalpojuma.

20 tūkstoši eiro – un tev ir sava prakse

Guntis pēc rezidentūras lēma spert soli vēl tālāk un atvērt savu ģimenes ārsta praksi. Process, kā tas notiek, atkarīgs no vairākiem faktoriem, kur viens no galvenajiem ir finanses. Jaunajam ārstam sākt pilnībā no nulles nebija iespējams, arī aizdevumu vai kredītu neizskatīja kā variantu, taču viņš rada iespēju sadarboties ar "Mana aptieka", kas praksei piedāvāja telpas, tostarp palīdzēja tās izremontēt.

Tā Latvijā nu jau ir ierasts, kur aptiekas ģimenes ārstiem piedāvā savas telpas, norāda Guntis. "Mana aptieka" pat piedāvāja vairākus variantus, un atlika vien izvēlēties šķietami labāko.

Kad telpas atrastas, jārod finansējums to iekārtošanai. Gunta gadījumā talkā nāca pašvaldība, kas piešķīra piecus tūkstošus eiro inventāra un mēbeļu iegādei, taču ar to gan ir par maz. Jaunais ārsts lūkojās "Altum" virzienā, taču galu galā viņa vecāki spēja palīdzēt ar nepieciešamo pamatkapitālu.

Kad ir nauda, jāpērk inventārs un telpas jāiekārto. Guntim šis process notika pērnā gada izskaņā – starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. "Vēl Vecgada vakarā dabūju skriet uz "Ikea", jo sapratu, ka neesmu nopircis īstās mēbeles un nepieciešams tās samainīt," atklāj jaunais ārsts un piebilst, ka arī uz inventāru nepieciešams gaidīt – ne viss, sākot uzņemt pacientus, uzreiz bijis pieejams.

Tāpat, vien uzsākot darbu, saproti, kas vēl nepieciešams savai praksei. Piemēram, serviss, kas tiek galā ar paklājiem, uzkopšana, internets, telefona sakari. Vajadzīga arī sistēma, kurā apkopot un apstrādāt pacientu datus, bet kuras pieslēgšanai nepieciešams laiks – pacienti gan nevar gaidīt, tāpēc sākotnēji visa informācijas fiksēta papīra formātā.

Šajā sakarā Guntis norāda uz vēl kādu neērtību ģimenes ārstu darbā, proti, birokrātija ir visai liela. Pacienta vizīte ģimenes ārstam jāfiksē uz papīra vai elektroniski, bet, ja uz pārbaudi ierodas inspekcija, visam jābūt papīra formātā. Tāpat viss par receptēm un nosūtījumiem jāuzliek uz talona, lai par pacienta veselības aprūpes epizodi varētu iekasēt naudu no valsts. Ne visi ģimenes ārsti to dara, bet tas nozīmē, ka pakalpojums jāsedz no savas kabatas.

Cik daudz izmaksāja prakses atvēršana? Ieskaitot pašvaldības piešķirto atbalsta finansējumu, Guntis šķirās no vairāk nekā 20 tūkstošiem eiro. Ar to gan pietiek pamatvajadzībām. Lai praksi attīstītu vairāk, jaunais ārsts cer tikt pie dalības kādā Eiropas līdzfinansējuma projektā.

"Finanses ir lielas, līdz ar to kādiem uzkrājumiem pašā sākumā jābūt," teic Guntis. Viņš arī pastāsta, ka ģimenes ārstam pēc prakses atvēršanas vienmēr jābūt naudas rezervēm, lai izmaksātu algu ne tikai sev, bet primāri saviem darbiniekiem. Jā, NVD apmaksā ģimenes ārstu darbinieku algas, taču samaksa ienāk jau pēc tam, kad alga bijusi jāizmaksā.

Jaunais ārsts arī akcentē, ka valsts finansējums šiem darbiniekiem, viņa ieskatā, ir neadekvāts, proti, par zemu. Domājot par savu praksi, meklējis darbiniekus un savu ierobežoto finanšu dēļ patlaban spēj piedāvāt vien valsts nodrošināto atalgojumu, taču jau tā trūkstošo jomas speciālistu vidū tie, kuriem ir bagāta pieredze, par tādu naudu nevēlas strādāt. Galu galā Guntis atradis gan māsiņu, gan vecmāti, taču tas arī paredz lielākus ieguldījumus kolēģu apmācībās, jo speciālistes savā jomā vēl ir jaunas.

Jo zinošāks ārsts, jo vairāk pakalpojumu var piedāvāt

Sadarbība ar kādu aptieku gan nav vienīgā iespēja, kā ģimenes ārsts var atvērt savu praksi. Arī Guntim sākotnēji pašvaldība piedāvājusi kabinetu vietējā poliklīnikā, kur blakus būtu ārsta palīga kabinets, kas ļoti noderētu, taču viņa ieskatā šāds variants pat nebija izskatāms. Tas tādēļ, ka poliklīnika savā veidā ārstu ierobežotu, proti, tajā ir vēl citi kabineti, tostarp kardiogrāfa, procedūru u. tml., un pacienti uz izmeklējumiem būtu jānosūta turpat, nevis varētu izvēlēties citu, pacientam labvēlīgāku risinājumu.

Tiesa, lērums viņa kolēģu izvēlas iet šo nosacīti vieglāko variantu ar sava kabineta atvēršanu. Kāpēc? "Pēc sertifikāta iegūšanas vēl nedaudz pastrādāju pie dakteres, pie kuras gāju rezidentūru. Kamēr gaidīju savas prakses atvēršanu, palīdzēju tikt galā ar pacientu plūsmu. Tajā brīdī man nebija jādomā, kas man jāpasūta priekš prakses u. tml. Proti, man nebija jāuztraucas par neko citu, tikai kā maniem darba pienākumiem. Daudzi izvēlas iet šo ceļu – darīt tikai savus pienākumus, un viss. Taču arī tas tevi ierobežo, tu neesi tik neatkarīgs, kā gribētos. Kāds ir tavs priekšnieks, kurš nosaka, kā tev vajadzētu strādāt. (..) Visiem ir grūti sākt, bet, kad tu iemanies, vairs nav tik sarežģīti," stāsta jaunais ārsts.

Guntis arī uzsver, ka patiesībā, ja ģimenes ārstam ir sava prakse, ir iespēja izplesties, kā vien gribi. Var lemt par jebkādiem pakalpojumiem, kurus pacientiem piedāvāsi. Piemēram, tā kā jaunā ārsta praksē ir arī vecmāte, plānots ar laiku sievietēm no 25 gadu vecuma piedāvāt onkocistoloģisko uztriepi dzemdes kakla vēža skrīningam. Tas sievietēm aiztaupītu papildu ginekologa vizīti, pie kuriem nereti jāgaida garās rindās un kas maksā dārgāk.

Tāpat Guntim labpatīk skalot ausis no sēra korķiem, ko ne katrs ģimenes ārsts piedāvā, bet, ja ir pareizie aparāti, arī viņš savā praksē šādu pakalpojumu varētu ieviest. Arī tad pacientiem pie nepieciešamības nebūtu jāstāv garās rindās pie LORa. Un jaunā ārsta praksē jau ir procedūru kabinets.

"Jo zinošāks un virspusējāks ir jaunais speciālists, jo vairākos virzienos viņš var darboties," akcentē Guntis.

Praksē kopumā 1500, bet dienas "apgrozījums" – 50 pacienti

Jēkabpilī, kā pastāsta Guntis, ir 21 tūkstotis iedzīvotāju, uz kuriem ir ap 15 ģimenes ārstu. Vidēji katram ir 1500 pacientu, bet ir arī prakses ar līdz pat 3000 pacientu. Jaunā ārsta pārziņā ir vidējais skaits.

Kādi viņi ir, ņemot vērā, ka daudziem Guntis nav pirmais ģimenes ārsts? "Ļoti individuāli, bet lielākā daļa ir saprotoši," teic ārsts. Savā praksē viņš mēģina iedzīvināt divas lietas – pirmā ir pacientu kārtīgāka uzklausīšana, ar ko ģimenes ārsti mēdz grēkot, it īpaši jau darba mūža nogalē. Tas palīdz veidot savstarpējo uzticību.

Otrs ir skaidru robežu nospraušana, proti, veids, kā prakse strādās, kas, iespējams, nav tā, kā pacienti pieraduši pie cita ārsta. "Kādreiz bija pierasts, ka cilvēki nāk, pavirina durvis un "man te viena lietiņa, vajadzētu parunāt ar dakteri". Mums ir pēc pieraksta, tostarp dienās, kad ir "akūtā stunda". Vispirms pacientam ir jāzvana, un tad skatāmies, vai varam viņu pieņemt tajā pašā dienā. Protams, gadās, kad atnāk kāds un saka: "Esmu slims, ārstējiet mani", bet tad mēģinām izskaidrot, ka tā nebūs. Ar laiku jau saprot sistēmu, kā mēs strādājam," norāda Guntis.

Skaidrojošais darbs notiek arī saistībā ar prakses atvēršanās procesiem, piemēram, kāpēc kavējas elektronisko sistēmu pieslēgšana, ka arī ārsta palīdzēm joprojām notiek visu prasmju apgūšana u. tml. Ne visi gan vienmēr saprot, jo katrs pie ārsta ir vērsies ar savu problēmu, kas tajā brīdī pacientam ir svarīgākais, taču ar laiku tas mainās. Tiesa, ar visiem 1500 aprunāties un izskaidrot nav viegli, un slodze ir liela.

"Dienas apgrozījums ar pacientiem ir aptuveni virs 50. Uz pieņemšanām četru stundu laikā tie ir 15 līdz 20 pacienti, bet pārējais notiek pa telefonu. Pēc pieņemšanām jāskatās, ko māsiņas man ir atstājušas – ar daļu pašas tiek galā, daļai jāpieslēdzas ārstam, kaut kur cilvēks jāaicina uz vizīti. Pieraksts kopumā ir karsts nedēļu uz priekšu. Vēl pa vidum jāmēģina ielikt tos, kam radusies pēkšņa nepieciešamība. Jāatceras arī par sevi, ka mums ir darba laiks. Taču dienas mēdz ievilkties, it īpaši tagad, kad ir pats sākums. Cieš mani nervi, ģimene ir pacietīga un saprotoša, bet tomēr cenšamies darīt tā, lai arī brīvdienas un brīvais laiks nebūtu pārpildīts ar darbiem," aptuveno darba ikdienu iezīmē Guntis.

"Mēs tiekam apdalīti"

Pērnā gada otrajā pusē aktualizējās valsts atbalsts ģimenes ārstiem. Nespējot tiem rast pietiekami lielu finansējumu, ģimenes ārsti izteica iespēju četras dienas nedēļā pacientiem piedāvāt valsts apmaksātas vizītes, bet vienu – par maksu. Šādu variantu gan visai drīz atmeta, jo nebija skaidrs, kā varēs "izšķirot" pacientus, kuri spēj, bet kuri nespēj samaksāt.

Valsts ar skaidru risinājumu joprojām talkā nenāca, tāpēc lērums ģimenes ārstu izskatīja iespēju nepagarināt līgumu ar NVD. Pašā gada izskaņā gan izdevās panākt abpusēju vienošanos par līgumu pagarināšu uz vēl vienu gadu, bet ar solījumu, ka atbildīgā ministrija šī gada pirmajos mēnešos nāks klajā ar jaunu redzējumu.

Kā Guntis vērtē valsts atbalstu? "Tas ir sāpīgs, komplekss jautājums," teic jaunais ārsts. Finansējuma modelis ģimenes ārstiem nav mainījies gadiem. To ārsti saņem principā četros veidos: viens ir pacienti jeb tā saucamā kapitācijas nauda, kura uz šo gadu nedaudz apgriezta, bet uz tā rēķina pieauguši uzturēšanas izmaksu segšana (otrs veids). Trešais ir par manipulācijām, par talonu aizpildīšanu, bet ceturtais – pacienta līdzmaksājums un maksas pakalpojumi. Papildus par katru darbinieku ģimenes ārsts no NVD saņem tiem izmaksājamo algu samaksu. Savukārt pats ģimenes ārsts algu saņem no tā, kas paliek pāri.

"Finanses mums netiek novirzītas pienācīgā apjomā. Ja sludina, ka veselības nozarei finansējums nākamgad ir lielākais, kāds jebkad ir bijis, tad uz ģimenes ārstiem tas nav attiecināms – mums ir tāds pats, kā bija. Kāpēc tas tā ir, nezinu, bet mēs tiekam apdalīti," nemierā ar absurdo situāciju ir Guntis.

Viens no virzieniem, kur trūkst naudas – lai ģimenes ārsti varētu tikt aizvietoti slimošanas vai atvaļinājuma laikā. Covid-19 pandēmijā uz īsu periodu bija piešķirts finansējums, lai ģimenes ārsti var tikt aizvietoti uz divām, četrām nedēļām, taču tas viss pačabēja. Tagad cita kolēģa īslaicīga piesaiste jāsedz no savas kabatas.

Guntis norāda, ka patlaban "kompromiss ir tāds, ka gaidām no ministrijas lēmumu par to, kas notiks februārī – vai viņi spēs atrast finanses vismaz daļai no mūsu lūgumiem. Ja tas neizdodas, visiem ģimenes ārstiem ar NVD ir līgums līdz gada beigām, kad visiem būs iespēja stāties pretim valdībai. Ja nebūsim novērtēti, varam uz laiku apstādināt konkrētu veselības aprūpes pakalpojumu visai sabiedrībai."

Vienlaikus viņš atzīst, ka motivācija kā jaunajam ģimenes ārstam nākt iekšā šajā sistēmā viņam nav tieši šo netaisnību dēļ. "Es te esmu, iespējams, tādēļ, ka tas ir mans aicinājums palīdzēt cilvēkiem. Bet, ja par mani tā ņirgājas, kaut arī mēs mēģinām nākt pretī, rast risinājumus… Tas tomēr ir stāsts par mūsu iedzīvotājiem, mūsu pacientiem, nodokļu maksātājiem, kuri vēlas saņemt atbilstošus pakalpojumus par valsts naudu," sarunas nobeigumā uzsver Guntis.