Stradiņa slimnīcas būvdarbus jau vēsturiski vajājušas neveiksmes

Slimnīcas vēsturi pētījis un dīvainās likumsakarības pamanijis Paula Stradiņa mazdēls, slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs. 1910. gada februārī toreiz vēl par Rīgas otro slimnīcu sauktā medicīnas iestāde uzņēma pašus pirmos pacientus – beidzot arī šajā Daugavas pusē bija sava slimnīca. Arhitekta Šmēlinga projektētās ēkas, kas tagad jau ir arhitektūras pieminekļi, bija izbūvēt krietni lielākā skaitā, bet plāni izjuka.

"Tika atklāta neliela daļa no korpusiem, bet Pirmais pasaules karš ienesa pirmās korekcijas, pieņēmām, gan latviešu strēlniekus, bet, atjaunojoties Latvijas valstij, slimnīca nevarēja uzsākt savu darbu, veselus 10 gadus slimnīca bija slēgta," stāsta Stradiņš.

1927. gadā slimnīcu atsāka darbu, laiki bija mainījušies, un attīstības plāni bija iespaidīgi. Daudz plašākas, modernākas telpas, kā Rietumos – bija izvirzītais mērķis.

"Latvijas brīvvalsts laikos idejas bija grandiozas, un Latvija bija apņēmusies šo padarīt par Eiropas limeņa slimnīcu, bija paredzēts izveidot sešas šādas būves pēc Mayo Clinics parauga ASV, diemžēl nāca otrais pasaules karš," zina stāstīt Stradiņš.

Padomju laikā atkal jaunas ēkas, vecie plāni norakstīti. Līdz ar to, stāvot slimnīcas pagalmā, esam tādā kā brīvdabas muzejā, kur katrs nams ir sava laika liecība. Ja Šmēlinga laika namos var iekārtot telpas zinātniekiem, nami būvēti pamatīgi un labi, tad padomju laika ēkas visloģiskāk būtu nojaukt, tās nav piemērotas mūsdienu prasībām, nav telpas modernām un lielām ventilācijas šahtām. Un tagadējās nebūšanas ar jauno ēku atkal iestrēgušas kara ēnā.

"(Jaut: Tiklīdz progress sākas, karš ar nazi nogriež?) Tā var teikt .Un šoreiz zināmā mērā Ukrainas karš atkal izmainīja plānus saistībā ar A2 plāna būvniecību," teic Stradiņš.