"Es cenšos visu okupācijas laikā piedzīvoto neatcerēties, bet vienalga vakarā ir bail, jo nekad nezini, kas notiks naktī." Tā par savu dzīvi saka 10 gadus vecā Alīna, kura dzīvo Donbasā. Viņai krievu okupanti atņēmuši ne tikai mājas, bet arī tēti. Par bērnu dzīvi, kas paiet zem artilērijas un raķešu triecieniem, stāsta TV3 Ziņu žurnālisti Ieva Vārna un Sergejs Medvedevs.
Esam ieradušies pie ģimenes, ko iepazinām 2022. gada rudenī, strādājot Doneckas apgabala Svjatohirskā, pilsētā, kura tolaik nupat bija atbrīvota no pusgadu ilgas Krievijas okupācijas.
Mazajai Margaritai, kurai toreiz bija vien divi mēneši – tagad pusotrs gadiņš, mazulīte jau staigā un sākusi teikt pirmos vārdus. Šo bērnu dzīve paiet neiedomājamos apstākļos. Nu jau desmit gadus vecā Margaritas māsa Alīna mums visiem ierastu skolu redzēja vien pirmajā klasē – tad divi gadi Covid-19 pandēmijā, pēc tam karš.
Latvijas ģimeņu ziedotie datori šīm ģimenēm nozīmē ļoti daudz, jo tā ir iespēja šiem bērniem iegūt kaut kādu izglītību. Mācības meitenei paiet attālināti un tad ar nosacījumu, ja ir interneta savienojums.
Frontes līnija joprojām ir tuvu, artilērijas dārdi un raķešu sprādzieni šiem bērniem jau ir ierasta lieta. Alīna saka – mazā māsiņa gan baidās.
"[Jaut: Vai šeit vari staigāt, vai tas nav droši?] It kā jau var, bet es pati nekur neeju, drusku paspēlējos un atpakaļ mājās. Māsiņai ir bail, jā, kad lido lidmašīnas, viņa uzreiz sāk trīcēt un skrien, mammai rokās prasās," stāsta Alīna.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Alīnas ģimenei krievu okupanti atņēma tēti un arī mājas. Meitenēm tētis gāja bojā, uzkāpjot uz krievu izliktās mīnas – nemaz nesagaidot savas jaunākās meitas piedzimšanu. Šodien meitene saka – to laiku negrib atcerēties.
"Guļu es normāli, cenšos to visu neatcerēties. Vienalga bail, vakarā nekad nezini, kas būs naktī. [Jaut: Jums pagrabs ir?] Jā ir, bet mēs tur bieži neejam. Protams, tad, kad raķetes lido, mēs mājā nesēžam, ja ļoti blakus kaut kas sprāgst, tad ejam uz ielas, mamma ar omīti skatās, kur kas aizlidoja, mēs ar māsiņu tikmēr slēpjamies. (..) Es vienreiz aizgāju uz savu skolu, ārprāts, kā tur viss ir sabombardēts, nav ne stiklu. Manā klasē, kur es mācījos, tur vispār ir šausmīgi. Tur viena meitenīte no manas klases nomira, viņa bija ratiņkrēslā," stāsta meitene.
Alīna mūs ved uz savu skolu jeb, pareizāk sakot, uz vietu, kur meitene sāka savas skolas gaitas. Arī pa ceļam uz to redzam sadegušas, nobombardētas ēkas.
"Kad ir iespēja aizbraucam pie tēta uz kapiem. Ja kara nebūtu, protams, ka būtu labāk. Saka, ka skolu arī neatvērs – kāda jēga atvērt, ja tāpat atkal nobombardēs?! Sēdēt pagrabā arī nevar, pagrabā visiem bērniem nebūs vietas," norāda Alīna.
Katru reizi, kad viesojamies pie meitenēm kopā ar Ukrainas Bruņoto spēku kapelānu, cenšamies pierunāt bērnus atbraukt uz Latviju, kaut uz pāris dienām, lai būtu iespēja kaut uz īsu brīdi aizbēgt no kara šausmām.
"Tev te nav ne skolas, nekā nav. Tev ir jāaug, jāiegūst izglītība, jāiestājas augstskolā. Es saprotu, ka mammai ir palīdzība vajadzīga, bet tev pašai ir jāattīstās, un tad tu varēsi palīdzēt mammai un māsiņai," mudina Ukrainas Bruņoto spēku kapelāns Volodimirs Streļcovs.
Ņemot vērā, ka situācija Donbasā kļūst arvien smagāka un krievu okupanti šeit pastiprina uzbrukumus, meiteņu mamma sākusi kārtot ceļošanas pases. Viņa saka – otrreiz Krievijas okupāciju nepārdzīvos.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
" Bail paliek, jo tālāk, jo trakāk, ziniet, ja es Svjatohirskā nebūtu krievus redzējusi, varbūt nebūtu tik bail. Viņa man saka, mammu, liekas, ka atkal uzbrukums sākas. Kad tu esi piedzīvojis okupāciju, zini, es par viņām pārdzīvoju," pastāsta Doneckas apgabala Studentikas iedzīvotāja un meiteņu mamma Ksenija.
