Pašu labums pāri ētikai! "Latvijas dzelzceļš" turpinās piegādāt okupantiem bruņojuma izejmateriālus

Pēdējos mēnešos bieži piesauktas Latvijas un Krievijas biznesa saites, kas joprojām pastāv, par spīti agresorvalsts brutālajam karam Ukrainā. Sabiedriskajā un politiskajā dienaskārtībā visaugstāk bija Krievijas graudu imports un tranzīts, taču pagājušās darba nedēļas izskaņā Latviju pāršalca laikraksta "Postimees" vēsts. Gan caur Igauniju, gan caur Latviju okupantiem nogādā mangāna rūdu, kas izmantojama militārajā rūpniecībā – ieroču stobriem, bruņumašīnām, kāpurķēdēm.

Krievijā, kā smejies, zemē izrokams teju viss, kas atrodams Mendeļejeva tabulā, taču attiecībā uz mangānu – agresorvalstī nav attīstīta tā ieguve nepieciešamajā industriālajā apmērā. Tāpēc jāimportē. Te okupantiem talkā nāk citi uzņēmumi un citas valstis. Tai skaitā Latvija, tostarp mūsu ostas, tai skaitā mūsu sliežu ceļi, tai skaitā mums visiem piederošais koncerns "Latvijas dzelzceļš".

Uzņēmuma vadītājs norāda, ka mūsu tranzīta koridorā gan 2022., gan 2023. gadā pārvadāts vairāk nekā miljons tonnu mangāna rūdas. Tas turpinās arī šogad. Ar kuģiem šie materiāli ienāk Latvijas ostās, tur pārkrauj un pa dzelzceļu ved tālāk. Šo pakalpojumu nodrošina gan privātie pārvadātāji, gan "Latvijas dzelzceļa" meitasuzņēmums "LDz Cargo". Kompānijas vadībai šo nedarīt neesot juridiska pamata – nedz liegt pieeju infrastruktūrai citiem, nedz pašiem nevest kravu, kas nav sankciju sarakstos. Proti, valsts uzņēmuma vadībai jādarbojas tā, lai gūtu maksimālu saimniecisku labumu, neraugoties uz personīgām ētiskām nostādnēm.

Finansiāli apsvērumi skaidri šajā visā. "Latvijas dzelzceļam" kā gana lielam uzņēmumam ir korporatīvās sociālās atbildības politika. Vai šis ir sociāli atbildīgi?

"Šis ir noteikti ar sociālas atbildības ietekmi, bet prevalējoši mums ir jādarbojas juridiskās atbildības ietvarā. Pretējā gadījumā mēs saskaramies ar potenciālām civilprasībām par pakalpojuma nesniegšanu," norāda "Latvijas dzelzceļa" valdes priekšsēdētājs Rinalds Pļavnieks.

Valstij piederošs uzņēmums nevarot uz savu galvu izvēlēties sākt gūt mazākus ieņēmumus, bet šādas sviras ir politiķu rokās. Par nozari atbildīgais Kaspars Briškens šodien intervijai nebija pieejams, taču rakstiskā atbilde pauda, ka Ārlietu ministrija lūgta pārskatīt stratēģiskas nozīmes preču sarakstu un aprites kārtību, lai lūkotu izslēgt iespējas, ka Latvijas tranzīta koridorā ved preces, kas veicina agresora kara spējas.

"Mediju aktualizētais jautājums par mangāna rūdas tranzītu uz Krieviju caur Latvijas ostām ir satraucošs, ņemot vērā šī brīža ģeopolitisko situāciju. Vienlaikus ir iespējams, ka šādu potenciāli Krievijas militārajām vajadzībām izmantojamu preču nomenklatūra ir plašāka nekā tikai mangāna rūda," norāda Briškens.

Ārlietu ministrija sola kolēģu lūgumu izvērtēt.

Tranzīta nozare patlaban ir pastāvīgās viedokļu krustugunīs, bet jebkurā gadījumā tā ir milzu pārmaiņu priekšā. Ideja par Latviju kā tiltu starp Krieviju un Rietumiem velk pēdējās elpas un gūst pēdējos miljonus. Nākotnes perspektīvas biznesam ar agresoru, kas turpina attīstīt pats savu kravu pārvadājumu infrastruktūru, diez vai ir diez ko spožas.