Satura veidotāja un ētera personība Kristīne Virsnīte alkoholu nelieto nemaz jau vairāk nekā desmit gadus. Viņa nav karojoša atturībniece un savu viedokli neuzspiež, bet ir publiski runājusi par to, ka pirms padsmit gadiem pielikusi striktu punktu alkohola lietošanai. Kristīne nepiekrīt sabiedrībā valdošajam uzskatam, ka pirmajai reizei, kad jaunietis pagaršo alkoholu, jānotiek vecāku klātbūtnē, kas skaitās droša vide, nevis ārpus mājas.
TV3 sarunu šovā "Zilonis studijā" Kristīne stāsta – viņai nekad nav bijušas alkohola problēmas: "Tas nav tā, ka esmu bijusi anonīmā alkoholiķe un pēkšņi vienu dienu – es zinu datumu – , kad esmu pateikusi "nē" alkoholam."
"Alkohols man nekad nav īsti garšojis, es to nekad īsti neesmu sapratusi. Taču man ir bijuši deviņpadsmit un divdesmit. Es uzreiz nepiedzimu četrdesmitgadniece ar briedumu un skaidriem lēmumiem.
Es zinu, ko nozīmē apreibt no alkohola, ballīte līdz septiņiem rītā – man ir šī pieredze. Taču kāpēc es izvēlējos dzīvi bez alkohola? Es vēlos, lai nākamā diena pieder man, nevis dzēriens glāzē nosaka to, kā es jūtos, cik priecīgs esmu un cik ļoti es izbaudu kādus svētkus," stāsta Kristīne.
Pa vairāk nekā desmit gadiem Kristīnes draugi, paziņas to ir pieņēmuši kā pašsaprotamu un jautājumi vairs nerodas. Bet kā bija pašā sakumā, kad Kristīne alkoholam pateica "nē"? "Bija ļoti savādi, ka jāpierāda un jāstāsta, kāpēc ir šāda izvēle. Protams, visbiežāk uzdotie jautājumi bija: vai esmu smagi slima, vai es gaidu bērnu? Nespēj saprast, kāpēc šāda izvēle.
Atceros – kad es par to runāju sociālajos tīklos, ka mana izvēle ir šāda un varbūt kādam noder un varbūt kāds par to varētu aizdomāties, kāda sieviete uzrakstīja vienkārši brīnišķīgu vēstuli, un man tas neiziet no prāta.
Viņa rakstīja, ka nevajadzētu jautāt, kāpēc tu nedzer, bet vajadzētu uzdot jautājumu: kāpēc tu dzer," stāsta Kristīne.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Vaicāta, vai atminas savu pirmo jauno gadu bez šampanieša, Virsnīte saka, ka īsti ne, jo viņai nekad šampanietis nav bijis svētku dzēriens. Īpašajos mirkļos viņa ar pārējiem saskandina glāzi, kurā ir viņas iecienītākais dzēriens ūdens. "Labi, ja gribas tiešām svētku sajūtu, manā glāzē ir limonāde," pasmaida Kristīne. "Tas ir viss, ko es patiesībā dzeru."
Cilvēki visos laikos ar apreibinājušies ar alkoholu, un kādēļ lai kādam tas sagādātu problēmas? Šāds jautājums nedaudz pavīdēja arī viņas draugu un paziņu lokā brīdī, kad Kristīne saprata, kad var dzīvot arī bez alkohola. "Mums vienmēr šķiet, ka nav problēmu un mēs visu kontrolējam. Šodien apreibu vairāk, bet rīt es apreibšu mazāk, un izrādās, ka rīt es atkal nonāku turpat. Ir šķietamība.
Un vēl tas ir milzīgs bizness, reizē arī politiski regulēts. Atceros, kovida laikā iegāju veikalā nopirkt printerim papīru, jo man bija nepieciešamība darba nolūkiem, un es to nevarēju izdarīt, jo bija apvilkts ar lenti un to nedrīkstēja pirkt, kamēr alkohola plaukti bija brīvi pieejami ikvienam," stāsta Kristīne.
Zinātniski ir pierādīts – jo cilvēks alkoholu sāk lietot vēlāk, jo mazāka iespējamība, ka viņš kļūs atkarīgs. "Es domāju, ka tas ir par pieres daivas nobriešanu. Kā mēs zinām, līdz 25 gadiem nobriest pieres daiva – tā smadzeņu daļa, kas mums palīdz uzņemties atbildību un pieņemt sakarīgus lēmumus. Tam ir nozīme. Esmu par to, ka mēs pēc iespējas attālinām laiku, kad jaunietis pirmo reizi saskaras ar alkoholu," klāsta ētera personība.
Virsnīte ir divu bērnu mamma, vecākā atvase ir padsmitniece. Meita vēl nav pagaršojusi alkoholu.
"Vecākiem nereti šķiet, ka pirmajai reizei, kad bērns pagaršo alkoholu, jānotiek mājās vecāku klātbūtnē. Tas ir absolūti pret to, kā notiek bērnu un jauniešu attīstība. Tas nozīmē, ka mēs dodam zaļo gaismu neatļautu vielu lietošanai neatļautā vecumā.
Vecākiem būtu jābūt tiem, kas saka: nē, šo tu nedrīksti, jo… Nevis kopā apsēsties un teikt – klausies, es domāju, ka ir laiks pagaršot vīnu," nostāju pauž Kristīne.
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
