Skarba aina no Latvijas skolām: 37% bērnu saskaras ar sistemātisku emocionālo vardarbību
Sišana, speršana, pazemošana, apsaukāšana – diemžēl tā aizvien ir realitāte, kurā dzīvo daudzi skolēni. Emocionāla un fiziska vardarbība Latvijā ir ļoti izplatīta problēma, un tieši mācību iestādēs tā izpaužas visnopietnāk. Saeimas deputāti iztaujājuši Izglītības ministriju (IZM), kas darīts lietas labā, lai vardarbību skolās izskaustu.
Izglītības ministrijas pasūtītājā pētījumā iegūta skarba aina par to, kas notiek mācību iestādēs.
24% skolēnu jutuši pret sevi vērstu fizisko vardarbību, savukārt emocionālā vardarbība skolas vidē ir vēl krietni izplatītāka – to pret sevi izjutuši 37% skolēnu. Biežākie pāridarītāji – klasesbiedri.
Kā biežākos fizisko ietekmēšanu skolēni min sišanu, grūstīšanu, apģērba vai citu personīgo mantu slēpšanu vai bojāšanu, arī speršanu un kniebšanu. Bet emocionālā vardarbība visbiežāk izpaužas kā pazemošana, baumošana, apsaukāšana un ignorēšanu.
Izglītības ministrija Saeimas Cilvēktiesību komisijas deputātiem atskaitījusies, kas darīts, lai vardarbību skolās izskaustu. Tā, piemēram, šogad mācību iestādes drīkst norobežot varmāku, nosakot viņam attālinātas mācības.
"Konkrēti mēs runājam par tādu ekstrēmu gadījumu, situāciju, lai nav tā, ka šis bērns ierodas nākamajā dienā skolā, sēž tajā pašā klasē un skatās virsū kādiem, un vēl pasmejas par to, ko viņš ir sadarījis," saka IZM Izglītības departamenta direktora vietniece Olga Ozola.
Deputāti dalījās arī savos novērojumos, ka skolu vadības nereti noklusējot vardarbības gadījumus – baidoties par savu reputāciju apstākļos, kad notiek cīņa par tik nepieciešamo skolēnu skaitu skolās.
"Tā sajūta, kas rodas, runājot ar vecākiem, tu piedaloties tajā [vardarbības] apkarošanas programmā, bet viņa paliek turpat skolā iekšpusē, un skola cenšas to nelaist ārā, lai nezaudētu savu tēlu, izskatu un visu to. Kā iekustināt to, ka skolas vadība prasa ārējo pakalpojumu? Jeb prasa ārējo palīdzību?" vaicā Jānis Grasbergs (NA) no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas.
"Nevaram noliegt – tā tas ir diemžēl. Visticamāk, tas ir bieži saistīts ar to, ka skolas vadība baidās iznest šo informāciju ārā no skolas tikai tāpēc, ka starpinstitūcijas grupas vadītājs ir Izglītības pārvaldes vadītājs. Sajūta, ka tu pie sava priekšnieka negribi nest ārā to, kas tev tur slikti notiek, tā ir problēma," atbild Ozola.
Deputāti secināja, ka pirms gada situācija bijusi smagāka un ledus esot izkustējies – kaut vai tas, ka ir palielināta vecāku atbildība par vardarbīgo bērnu uzvedību skolā.
"Nu, tad kas notiek, ja agresora vecāki nesadarbojas? Jo tāda problēma izskanējusi arī komisijā vairākas reizes," vērš uzmanību Gatis Liepiņš (JV) no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas.
"Ja vecāks nesadarbojas, tad skola ziņo sociālajam dienestam un bāriņtiesai, un tālāk šīs divas institūcijas komunicē ar ģimeni un pieņem attiecīgos lēmumus," saka izglītības ministres padomniece Nellija Repina.
Ministrija aptaujā secinājusi, ka tikai puse no visām skolām īsteno kādu no vardarbības mazināšanas programmām. Tas deputātos raisīja sašutumu.
"Un vispār kā mammai vai tētim zināt, vai mans bērns iet tādā skolā, kur tiek īstenota šī programma, vai viņš tomēr dabūs pa galvu?" jautā Anna Rancāne (JV) no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas.
"Negribētos teikt, ka kāds dabūs kaut kur pa galvu, noteikti tas ir tāds caur joku, aptauja sekojoša, ar mērķi noskaidrot, vai kāda no vardarbības mazināšanas programmām tiek īstenota, mūsuprāt, 50% ir diezgan daudz," saka IZM Izglītības departamenta direktora vietniece.
Proti, šādas atsevišķas programmas skolas var papildus īstenot pašas pēc savas iniciatīvas, taču katrai izglītības iestādei ir jābūt izveidotam vardarbības novēršanas algoritmam. Tas gan katrā skolā ir atšķirīgs. Vienotu rīcības algoritmu, kā pareizi rīkoties, ja skolā notikusi vardarbība, šobrīd izstrādā Bērnu aizsardzības centrs. Maijā tas būšot gatavs.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
