Viņš ilgi izlikās, ka nav slims. Oskara Ranceva mamma par dēla sasirgšanu ar šizofrēniju

Ilzes dēls Oskars Rancevs, kurš tika iepazīts TV šovos "Dejo nost" un "Lauku sēta", pirms sešiem gadiem Skotijā smagas šizofrēnijas psihozes lēkmes laikā nogalināja savu kaimiņu. Par to vēstīja arī britu mediji. Vēlāk kļuva zināms, ka bojā gājis vēl viens cilvēks, kuram Oskars bija stipri iesitis sirds rajonā. Nesen viņš pārcelts no stingra režīma uz vidējas drošības psihiatrisko slimnīcu Skotijā.
Bet viss sākās daudz senāk – 2006. gads ir brīdis, ka Oskara mamma Ilze saprata, ka viņas dēlam ir nopietna psihiska saslimšana. "Oskaram bija 19 gadu, kad viņš pirmo reizi nokļuva psihiatriskajā slimnīcā. Pirms tam viņš bija ļoti labs sporta deju dejotājs, universitātē mācījās politiskās zinātnes, viņam bija draudzene," sarunu šovā "Zilonis studijā" stāsta Ilze.

Lielas nākotnes vietā smaga slimība

Oskars nesmēķēja, nelietoja alkoholu un narkotikas, 10 gadus bija aizvadījis sporta dejās. "Viņam paredzēja lielu nākotni. Bezmaz nākamais Latvijas prezidents, jo viņš bija ļoti erudīts," dēlu raksturo Ilze.

Vienā brīdi Oskars sācis atbrīvoties no materiālām lietām. Piemēram, savu portatīvo datoru, ko viņam universitātes vajadzībām nopirka mamma, atdevis draudzenei. Mammai, kura tolaik dzīvoja un strādāja Anglijā, skaidrojis, ka tādējādi atdod visu lieko. "Sapratu – kaut kas nav kā parasti," saka Oskara mamma.

Kad Oskars pirmo reizi nokļuva psihiatriskajā slimnīcā, Ilze zibenīgi lidojusi uz Latviju, un ārsts pavēstīja, ka Oskaram bijusi psihoze. "Ārsti nezināja, vai atkārtosies, vai ir jādzer zāles. Protams, mums nebija ne jausmas, ka tas būs nopietnāk," stāsta Ilze.

Pēc trīs gadiem psihoze atkārtojās un Oskars atkal nokļuva slimnīcā. "Daktere pateica, ka tā ir šizofrēnija. Iestājās šoks. Es domāju, lai nu ar kuru, bet nevis ar Oskaru. Es slimnīcā sēdēju, raudāju, neviens man neko nepaskaidroja. Tā es aizgāju."

Ilzi pārņēma neticība, nezināšanu viņa kliedēja, lasot informāciju par šo slimību, bet tagad atzīst, ka joprojām daudz ko nezina.

Latvijā Oskara diagnoze ir šizofrēnija, bet Skotijā – bipolārie traucējumi, jo diagnozi šizofrēnija tur neatzīst.

"Psihozēs viņš jutās ideāli"

Oskaram gana ilgi bija labie periodi, kad viņš baudīja dzīvi, strādāja, piedalījās televīzijas šovos – 2010. gadā viņš startēja "Dejo nost", 2015. gadā – "Lauku sētā", un tad pirmie brīdinājuma signāli bija pamanāmi jau publiski. Arī mediji rakstīja par Oskara izteikumiem šova laikā. Puisis bija apgalvojis, ka var staigāt pa ūdeni un to kontrolēt.

Ilze atklāj, ka tolaik nav vēlējusies, ka Oskars no Skotijas atgriežas Latvijā un ārsti arī bija ieteikuši, ka viņam labāk būtu iekārtoties Skotijā. "Ir tā, ka pēc slimnīcas viņš nav spējīgs strādāt. Ja viņš dzer zāles, viņš nav spējīgs dejot, viņš ir dejotājs, radošs, un tur ir pretruna – viņš psihozēs jutās ļoti labi.

Daļēji šajos raidījumos, es domāju, tie bija brīži, kad viņš nedzēra zāles, bet viņam to vajadzēja. Tātad viņam varētu neatkārtoties psihoze, bet viņš nevarētu izdzīvot.

Grūti pārmest, jo psihozē viņš jūtas ideāli, varens un drosmīgs.

Kad viņam ir psihoze, viņš nokļūst slimnīcā. Kad saasinās, viņam ir zāles, un tad mēnesi līdz divus viņš nevar pastrādāt, nav naudas nav," uz zināmu apburto loku norāda Ilze. Pēcāk Oskars uz dzīvi Lielbritānijā pārvācās pavisam.

Mājās pārspriests, kas Oskaram varēja izraisīt šizofrēniju, un Ilzei bijusi arī vainas apziņa, ka viņa ko nepareizi darījusi. Varbūt nav vajadzējis viņu virzīt uz sporta dejām, kur bez stresa neiztikt.

"Kad es kā māte sapratu, ka viņš nedzer zāles, es vairs neteicu – vai, nabadziņš, viņš ir slims. Es vēl nesen prasīju: "Oskar, vai tu nākotnē spēsi un gribēsi dzīvot atsevišķi?" Jo bija brīdis, kad es domāju, ka viņš nevar neatkarīgi dzīvot, jo viņa smadzenes ir cietušas tik daudz, ka visu laiku viņu jāpieskata. Viņš teica: "Mamm, ja es dzeru zāles, es varēšu un es tomēr gribu kādreiz atgriezties [dzīvē]."

Bet [diagnozi] viņš nepieņēma. Viņš man arī atklāti pateica, ka pirmos gadus viņš vienkārši izlikās, ka nav slims. Un man ir jautājums: ko darīt ģimenei, kad redz, ka dēls ir slims, nedzer zāles, bet tanī pat laikā saproti – dzerot zāles, viņš nevarēs strādāt, būs nelaimīgs, depresīvs. Bet, ja nedzer zāles, viņā arvien vairāk parādās agresivitāte, un viņš negrib [slimībai] noticēt. Tad viņš varēja piedalīties raidījumos. Un man ir niknums. Viņš ir slims, mēs visi uztraucamies. Es gaidu nākamo epizodi, bet arī saprotu, ka viņš grib dzīvot, izbaudīt," stāsta Oskara mamma.

Beidzamo 16 gadu laikā Ilze ir iemācījusies šo slimību atpazīt, bet vienlaikus atzīst, ka ģimenē tas rada lielu stresu, esot klāt un uzraugot psihiski slimu cilvēku.

Oskars pratis savu slimību slēpt. "Viņš vienmēr bija tīri saģērbies, pieklājīgs. Kad viņš atnāca pie mums uz vakariņām un vasarā keponu nenoņēma, man uzreiz šķita, ka kaut kas nav riktīgi. Kad viņš man atsūtīja īsziņu "Mammu, es tagad sēžu pie loga un bīdu mēnesi aiz mākoņiem", man uzreiz bija skaidrs – ja viņš man to atklāti raksta, viņam ir pārtrūkusi jebkāda saikne ar realitāti.

Ar katru dienu, negulētu nakti jūti, ka realitātes sajūta zūd ļoti strauji. Viņš krīt arvien dziļāk. Tad jau vairs neatšķir, kas ir labs un kas ir slikts. Viņam šķiet, ka viņš ir labais, kas mainīs pasauli, un ir sliktie, ar ko jācīnās.

Bet viņam nebija halucināciju. Sākums bija domas," stāsta Ilze.

Bija pazīmes, bet rīcība nesekoja

Daudz diskutēts par to, vai šizofrēnijas slimnieki ir bīstami sabiedrībai. Ilzei ir viedoklis: "Protams, mans dēls ir vislabākais, bet, kad viņš ir dziļā psihozē – un katram izpausmes ir dažādas – , es reāli redzu, ka viņš ir bīstams sev un pārējiem. Tad es saucu pēc palīdzības.

Kad notika šī traģēdija, mums, ģimenei, nenoticēja. Es zināju, ka notiks traģēdija, bet ko tu vari darīt, ja policijai paziņots, dakteriem, māsiņām paziņots, viņš zāles nedzer – viņi to zināja, es nezināju – , un es zināju, ka viņš ir bīstams un kaut kas notiks, un pēdējā brīdī pateica – mēs rīkosimies tikai tad, ja viņš kaut ko sliktu izdarīs."

Ilze uzskata, ka nav bijis pareizi noliegt vajadzību rīkoties ātrāk, lai gan Oskars jau pirms tam bijis agresīvs slimnīcā. "Pirms desmit gadiem viņš bija pozitīvs, bet acīmredzot smadzenes bija traumētas tik tālu, ka no viņa nāca naids, bet viņš, protams, otru iedomājās par slikto, viņam šķita, ka viņš atbrīvo pasauli no sliktā."

Nost ar agresiju!

Ilze sniedz ieteikumu arī sabiedrība: "Kad viņi satiekas ar cilvēku psihozē, nekad nevajag [pret viņu vērsties] ar agresivitāti. Pēdējo reizi es Oskaram piespēlēju. Viņš teica – mafija un man jādara tas, es teicu – labi, Oskar, es rīkošos, jo man vienīgā doma bija viņu nogādāt drošībā slimnīcā. Ja es viņam teiktu – tu nedzēri zāles, tu atkal mūs visus uztrauc, viņš muktu.

Vēl ko es gribu teikt ģimenēm – tas ir tipiski, ka tad, kad tuvinieks ir psihozē, pirmais, ko viņš neieredz, ir ģimene. Pirmo reizi, kad Oskars bija slimnīcā, viņš man rakstīja: "Es gribu tevi nonāvēt ar manu pildspalvu sirdī." Tanī pat laikā man nebija smagi, jo es redzu, ka viņš ir slims," saka Ilze.

Ilze uzskata, ka arī Latvijā būtu jārod iespēja, ka šizofrēnijas slimnieku ģimenes locekļiem ir iespēja regulāri tikties un saņemt atbalstu. Anglijā šāda iespēja ir. "Kaut vai pavadīt laiku kopā un runāt. Mums vajag spēku, lai palīdzētu tiem, kas ir slimi, un garīgā slimība ir ļoti smaga," saka Ilze.

Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.

"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.

Sarunu šovu "Zilonis studijā" no pirmdienas līdz ceturtdienai pulksten 17 skaties kanālā TV3 un pēc tam arī portālā "tv3.lv" un platformā "TV3Play", kur pieejams arī viss raidījuma arhīvs.

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!