Viņš ilgi izlikās, ka nav slims. Oskara Ranceva mamma par dēla sasirgšanu ar šizofrēniju

Krievijā pat politika ir balstīta uz to. Baisi.

Un kā zināt - kurš ir slims cilveks un kurš vienkārši mu...ķis?

Gribētos zināt vai Oskars pats atļāva publiski stāstīt par savu dzīvi un slimību. Lai cik grūti būtu mammai, Oskaram ar to jādzīvo un arī būs jāsaskaras ar sabiedrības attieksmi. Kur nu katrs zinās,.ka viņš ir slims. Zinu daudzus vecākus, kuri atklāti stāsta par savu bērnu veselības problēmām - pat ne bīstamām sabiedrībai. Tie bērniem, jauniešie un pieaugušajiem pēc tam jāatgriežas skolā, darbā, kur pirms tam neviens nezināja, ka viņi ir ar novirzēm. Ja kādam ir bīstama slimība, tā jāur zem kontroles privāti. Nevis jāstāsti atklāi, lai pat tad, ja slimība ir pilnībā kontrolēta, visi pret viņu kā pret slimu izturētos. Vai nu stāsta pats vai neviens cits atklāt otra cilvēka slimības vēsturi nedrīkst

Ja cilvēkam ir vienreiz mūžā bijusi psihoze, tad tā noteikti atkārtosies (izņemot laika posmu, kad cilvēks atbilstīgi lieto psihiatra izrakstītas zāles), ar to jārēķinās.
Pirmais zvaniņš, kas tuviniekiem var palīdzēt saprast, ka kaut kas nav normāli, ir nevis psihoze (tad jau ir par vēlu), bet gan kaut kāda "sevišķi vērtīga ideja", kas nāk no tā cilvēka. Kontakts ar realitāti citiem vārdiem tiek saukts par kritisko domāšanu. Ja tāds kritiskums vājinās un cilvēkam emocionāli svarīga kļūst kaut kāda iedomāta ideja, tātad smadzenes sākušas atraušanos no realitātes.
Tādā gadījumā lietderīgi izvairīties no šī cilvēka atrašanās spilgtos emocionālos pārdzīvojumos, tai skaitā gan negatīvos (piemēram, vardarbības, emocionālas vajāšanas upuris), gan pozitīvos (piemēram, pārmērīgas aprūpes jeb lutināšanas upuris, dodot viņam varu kontrolēt citus).

Izturību mammai un tuviniekiem.
Paldies par šo rakstu,jo par šo tēmu ir gana daudz aizspriedumu un cieš ne tikai pacients,bet arī ģimenes locekļi no cilvēku aizspriedumainības.Man mammas priekšnieces izteiktie vārdi " tāds ar tādu" vajā gadiem..laikam uzskats ka ar slimu dzīvo tikai slims..es nekad neesmu bijusi uzskaitē,man nav bijušas garīga rakstura problēmas,bet laulība ar šo cilvēku man uzlika tādu kā zīmogu kas mani vēl gadiem vajāja..
Tā slimība ir drausmīga,es pirms gadiem nezinot aprecēju vīrieti,kurš diemžēl bija ar šo diagnozi..7 gadi kāpumi un kritumi...tad sapratu,ka gribu ģimeni ar bērniem,un diemžēl pieprasīju laulības šķiršanu..jo man visa bija par daudz,es gribēju normālu dzīvi,nevis visu savu dzīvi pkārtot viņa trakuma izpausmēm,tur bija divi varianti,kad dzēra zāles nebija spēkīgs strādat,pa gaisiem,nepieskaitāms,kad nedzēra zāles varēja strādāt,bet nebija neneormāli agresīvs un nepieejam...Viņs ar bērnu savienojams nebūtu,nogalinātu..Viņš nosita mājdzīvniekus,grieza sienās laukumus,lēkmēs rādījās pūķi...Runāja ar gurķiem siltumnīcā un aicināja uz randiņu manis noķertaš zivis utt un tā joprojām..

Noskatījos 2x ierakstu.
Pa visiem laikiem pirmo reizi raidījuma tēma izvēlēta pareizi, izcili .
Izturību mammai .
Pārslodze ir mūsu smadzenēm, pārslodze