Korfu spoku pilsēta – Grieķijas salas ceļojuma lielākā atklāsme Latvijas tūristam

Manas ģimenes Korfu salas ceļojums jāraksturo kā īss. Mēs visi labprāt tur būtu palikšu vismaz tikpat ilgi – vēl četras pilnas dienas. Laikapstākļi drīzāk lutināja. Laikposmā no 7. līdz 11. maijam trīs reizes uzlija, tomēr tas notika vakaros un naktī. Grieķu pavasara dienas bija komfortabli siltas, un, kaut termometra stabiņš nekāpās augstāk par +26 grādiem, atgriezāmies acīmredzami iedeguši.

Kā jau izbraucienā ar bērniem, kultūrvēsturiskā programma tika paturēta prātā, bet nebija izvirzīta priekšplānā. Mūs vairāk interesēja pludmales, dzīvnieki, daba, kalni, garšīgas maltītes kafejnīcās un, protams, – suvenīri. To visu Korfu var dabūt! Pie tam maija pirmajās dienās vēl visai brīvā, tūristu nepārbāztā atmosfērā.

Piemēram, atpūtnieku iemīļotajā kūrortvietā Paleokastritā rindā nenācās gaidīt ne uz jūras akvārija apmeklējumu, ne arī, lai dotos jahtas izbraucienā Jonijas jūrā. Gleznainajā pludmalē vaļojās vien pārdesmit ceļotāju. Tāpēc krabju, vēžu un krastā peldošo zivju izpēte manam sākumskolas skolēnam un bērnudārzniekam noritēju gluži netraucēti. Un, jā. Ūdens jūrā maija otrajā nedēļā jau bija gana silts, lai ļautos patīkamai peldei, nevis steigā apslapinātos un muktu laukā.

Kalni, pludmales un mazliet vēstures

Mājās Latvijā bijām vienojušies, ka noteikti apmeklēsim divus objektus. Korfu vienīgo zoodārzu, iepriekš minēto Paleokastritas akvāriju, bet arī tiksim salas augstākajā punktā – Pantokratorā. No virsotnes  teju kilometra augstumā (917 metri virs jūras līmeņa) paveras panorāma kā uz Korfu, tā arī citām salām, Grieķiju un Albānijas kalniem. Un galamērķim ir arī kultūrvēsturiskā dimensija.

Kalna galā uzcelta baznīca un klosteris; ēkas būvētas 17. gadsimtā un, kā vēsta dažādi avoti, glabā freskas pat no vēl senāka perioda – 14. gadsimta. Izteiksmīgie sakrālie mākslas darbi uz klostera baznīcas sienām un griestiem vienaldzīgus, man šķiet, neatstātu pat mākslas nepazinējus. Sevišķi iespaidīgs ir altāris ar ikonām, kas darinātas no metāla.

Baznīca ir svētceļnieku galamērķis. Arī mēs, sēdēdami īrētajā "Fiat Panda" un braucot pa asfaltēto serpentīnu kalnā, redzējām ne vienu vien kalnā kāpēju. Ar mugursomām, ar spieķiem. Protams, ir vērts ilgāk izbaudīt skaistās kalnu ainavas… Tomēr kopā ar maziem bērniem svētceļojums ir pārāk sarežģīts. Savukārt sabiedriskais transports pārsvarā salu savieno ar galvaspilsētu Kerkīru, bet mēs bijām apmetušies pavisam citā salas daļā, tādēļ nomāta mašīna ir visērtākā izvēle.

Kā mēs tur nonācām – spoku pilsētā

Īstas pārliecības, vai doties uz spoku pilsētu Veco Peritiju, nebija. Tā kā vieta atrodas turpat –  Pantokratora kalnos – šķita visai vilinoši palūkot tūrisma ceļvežu un arī britu preses slavināto Korfu salas vissenāko ciemu.

Spoku pilsētā – reiz cilvēku blīvi apdzīvotā un pēc tam pilnībā pamestā vietā – man iepriekš nebija nācies būt. Nav salīdzināms ar Latvijas lauku sādžām, kur vietumis kā rēgi vīd pamestas ēkas ar izsistiem logiem. Nē. Korfu spoku pilsētas aprises ir grandiozas! Te ir ieliņu sazarojums ar milzīgām divu un pat trīs stāvu akmens villām pakalnos – ar kāpnēm, arkām, balkoniem un flīzētiem pagalmiem. Tiesa, daļa ēku pārvērtušās drupās, saglabādamas vien sienas, bet citas – svaigi atjaunotas, ar pārkrāsotām fasādēm vai pārmūrētiem skursteņiem. Taču arī tās ir pamestas.

Apgalvojums, ka tādas Vecajā Peritijā ir pilnīgi visas – būtu meli. Patiesībā ciemata centrs – izvietots līdzās ceļam, kas ved uz Veco Peritiju – ir gluži dzīvīgs. Vairākos gadsimtiem senajos mūros šobrīd "mājo" suvenīru veikali, tavernas, un ir pat lepns četrzvaigžņu viesu nams.

Pavisam spoku pilsētā ir ap 100 dažādos gadsimtos būvētu ēku un astoņas baznīcas. Senākās celtnes – kopš 14. gadsimta. Ciema ziedu laikos te esot mitinājušies 1200 iedzīvotāju, līdz vieta pilnībā izmira aizvadītā gadsimta 50. gados, kad Korfu salā attīstījās tūrisms un cilvēki darba meklējumos aizplūda uz piekrastes zonām. Dzīvība un tūrisms Vecās Peritijas centrā pamazām atgriezās ap 2010. gadu.

Īstā spoku pilsēta gan jāmeklē, dodoties ārpus suvenīrbodīšu un kafejnīcu burzmas. Tur tālāk zālē, krūmos un nekoptos kokos ieauguši stiepjas pamesto māju plašumi. Tur var stundām klimst un pētīt, un izjust spokainu pamestības auru, sastopot vien retu tūristu. Un varbūt tieši tik ļoti savvaļā Vecajā Peritejā sajutās arī tie divi vācu tūristi, kuri pirms manis apmeklēja pakalnā celto baznīcu, vienā tās stūrī atstājot tualeti. Tā bija vilšanās.

Kā izlutināts ceļotājs es atskārtu, ka nesaprotu, kāpēc par valsts kultūras pieminekli un aizsargājamu teritoriju atzītajā Vecajā Peritejā, kur tiek gaidīti un aicināti viesi, man ir jābaidās par saviem bērniem, jo viņiem uzkāpjot uz sapuvušas dēļu grīdas ir reāla iespēja iegāzties pussagruvuša nama pagrabā. Vai tikpat labi, ieejot nenostiprināta nama drupās, mums uz galvas var uzkrist kāds akmens. Kā izlutinātam tūristam ir taču pierasts, ka bīstamās vietas apskates objektos ir norobežotas, vai tām vienkārši liegta pieeja.

Bet ne jau tikai Vecajā Peritejā tiek aicināti ceļotāji, neieguldot līdzekļus infrastruktūrā. Korfu salā ir atrodams arī Nimfu ūdenskritums, kas saules gaismā izskatās pārpausaulīgs. Taču, lai varētu jūsmot par šo dabas skaistumu, pašam ir jāstāv izgāztuvē. Pie ūdenskrituma atrodas gadiem vestu un noblietētu sadzīves atkritumu klājiens. Un mana meita pēc kurkuļu ķeršanas upē basām kājām laipoja starp stikla lauskām.

Korfu slepenā pludmale

Tam, ka tūrists Korfu ir pilnīgā savvaļā, ir arī simpātiskās puses. Vari būt netraucēts pētnieks, atrast cilvēku neskartākas vietas. Brīva pieeja foršākajām pludmalēm. Jūras krastu neaizsedz ar žogu norobežotas privātas teritorijas. Ikvienai baznīcai durvis plaši vaļā, un tūristam uz papēžiem nemin dievnama uzraudzītāji, kušinot vai kā citādi aizrādot.

Plaša un vējaina, ar smilšakmens klintīm ir "Slepenā pludmale" (Arkoudilas beach) Korfu pašos dienvidos, netālu no Kavos pilsētiņas. Maija vidū salas dienvidos tūristu ir maz, un vietējās kafejnīcās un veikalos var izjust vietējo iedzīvotāju sevišķu viesmīlību. Piemēram, veikala pārdevējs pēc iepirkšanās maniem bērniem uzdāvināja čupačupus, bet viesmīlis tavernā personīgi iepazinās ar katru ģimenes locekli un pat paguva izstāstīt, kā sauc viņa bērnus.

Peldēties "Slepenajā pludmalē" atklātās jūras spēcīgajos viļņos pagrūti, toties skaisti. Smilšainās klintis krastā izraibinātas ar alām, kurās mazāka auguma cilvēks var ielīst un paslēpties, bet pie ūdens līdzās cilvēkam risinās dzīvnieku drāmas. Kaiju cīniņi par pārtiku. Pludmalē izdevās arī beidzot redzēt kādu neparastu Korfu dzīvnieku. Pie ūdens, pārdesmit cilvēku ieskauta un fotografēta "gulēja" bezkājaina, čūskai līdzīga ķirzaka. Nezinu, kā risinājās rāpuļa liktenis, un vai tā nenokļuva kaiju nagos, bet pludmalē tā pēc divdesmit minūtēm vairs nebija atrodama.

Braukt uz Korfu ar cerībām, ka sala būs uz mata tāda kā Darelu filmā atainotajos aizvadītā gadsimta 30. gados, protams, ir naivi. Tūristu klātbūtne salā var gan sagādāt nepatīkamos brīžus, taču šīs industrijas attīstība Korfu padarījusi pievilcīgāku, piemēram, civilās aviācijas cienītājiem. Galvaspilsētā Kerkīrā ir tiešām unikāla iespēja vērot, kā pārsimt metru attālumā starptautiskajā lidostā piezemējas pasažieru lidmašīnas. Viena aiz otras – ar dažu desmitu minūšu intervālu – tās lido tieši virs galvām tiem, kuri kājām vai ar motorolleriem šķērso Halikiopuru lagūnu, lai nokļūtu no vienas galvaspilsētas daļas otrā.