Simjūda dienas ticējumi un tradīcijas, kad mirušie ar dzīvajiem satikās pie viena galda

Simjūda dienā mirušie ar dzīvajiem satikās pie viena galda. Pēc mielasta sekoja veļu jeb urguču dzīšana, kad, trokšņojot un baidot pa visiem kaktiem, stūriem un pagultēm ar slotām un kūjām, sauca: "Urguči, ārā, urguči, ārā!"

"Veļu vakars, mirušo gariem rīko mielastu, dedzina ugunskuru. No visiem ēdieniem, dzērieniem un vasaras ražas klāj galdu. Attaisa durvis, logus un aicina mirušos garus mieloties. Kad pacienāti, saka, lai iet prom. Ziedo zem kokiem, sevišķi zem ozoliem. Dedzina vaska sveces," stāsta "Saules un Mēness" kalendāra veidotāja, folkloriste Aīda Rancāne.

Dabas un laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs stāsta, ka daudzviet tā bija galvenā un arī pēdējā Veļu laika diena.

"Šajā dienā aicināja un mieloja veļus. Dzīvie cits pie cita neciemojās. Ja kāds viesis tomēr ieradās, viņu nemieloja. Simjūdā ēdienu nevāra. Simjūdā saimnieks pirmais lauž maizi, lej ēdienu un tur lūgšanu. Dažos novados šai dienā kaut ko cepa un vārīja no itin visas rudens ražas, papriekš pamielojot Laimas māti, bet pēc tam mielojās paši," stāsta V. Bukšs.

Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva veidotu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis – dainās saukts arī kā iļģis, lellis, urgucis, rauducis. Latviešu uztverē velis turpina savu dzīvi Veļu valstī jeb Viņā saulē pēc tam, kad mirušais augums nodots Zemes Mātei.

Simjūda dienas vakarā mēdza dzīt urgučus, ļaunus garus. Tad pievārīja papilnam gaļas un piecepa papilnam plāceņu, bet neviens no mājas ļaudīm nedrīkstēja no visa tā ēst, kamēr nebija urguči izdzīti un labi dievēkļi no tā ēduši.

Dažās vietās arī urgučiem uzlika pilnu bļodu gaļas uz krāsns, bet citu visu aiznesa uz klēti. Kad urguči bija izdzīti, saimnieks gāja uz klēti pēc ēdamā.

Papriekšu tam nu vajadzēja visu to, ačgārni ejot, apnest ap dzīvojamo māju un tikai tad drīkstēja nest iekšā un celt priekšā citiem mājas ļaudīm. No visa tā vajadzēja baudīt saimniekam pašam pirmajam.

Ticējumi par Simjūda dienu

• Simjūdā ēdienu nevāra. Simjūdā saimnieks pirmais lauž maizi, lej ēdienu un tura lūgšanu.
• Simjūda dienā mājnieki sev jaunu ēdienu negatavoja – visas dienas laikā ēda to, kas mājās jau bija.
• Tāpat šajā dienā nebija pieņemts iet ciemos – stingri sekoja ticējumam, ka šo dienu jāpavada mājās.
• Un arī viesus nelūdza un negaidīja. Bet, ja kāds ciemiņš tomēr ieradās, viņu ne ar ko necienāja.
• Ja šajās dienā migla līst kā aukstas asaras, tad ziema ies pēc vasaras, tas ir, kāda vasara, tāda ziema.

Avots: valoda.ailab.lv