Donbasa karavīri TV3 Ziņām: Situācija ir smaga, taču mēs padzīsim okupantus
Ir agrs rīts, pamalē lēc saule, taču šo skaisto vasaras ainu nomāc fonā dārdošā fronte, kas šeit ir pavisam tuvu.
Šoreiz dodamies pie mīnmetējiem. Šeit iebraukt var tikai ļoti agrā rīta stundā, tad ir lielāka iespēja nekļūt par krievu armijas mērķi.
Ienaidnieka pozīcijas atrodas mazāk nekā kilometra attālumā. Fronte šo vietu ieskauj no divām pusēm, un situācija pēdējās nedēļās kļuvusi ievērojami smagāka. Karavīri stāsta, ka dienas laikā viņi var izšaut līdz pat 70 mīnām, un kaujas dažkārt ilgst astoņas stundas bez aspstājas.
"Sēžam un gaidām, kad orku pusē parādās kaut kāda kustība, mums dod koordinātes, precīzu mērķi, un mēs pa to strādājam. Ne vienmēr trāpam ar primo reizi, bet ar otro, trešo gan."
Mīnmetēji piesedz savus kājniekus ierakumos tā sauktajā nulles līnijā. Viņi ir nākamie uzreiz pēc tiem. Mīnmetēju uzdevums ir trāpīt ienaidnieka kājniekiem un piesegt savējos, neļaujot krieviem virzīties uz pilsētu un apkārtējiem ciemiem.
"Es esmu mīnmetēja tēmētājs, mans uzdevums ir ievadīt koordinātes, uz kurieni ir jāšauj. Pārsvarā šaujam pa krievu kājniekiem, blināžām, slēptuvēm, tur, kur viņus nevar iznīcināt ar artilēriju, granātmetējiem – ar mīnmetēju vislabāk var izārdīt viņu pozīcijas."
Šie karavīri strādā ar 120 milimetru munīcijas kalibru, un tas ilgstoši frontē bijis deficīts. Tagad situācija ir uzlabojusies – šobrīd sākusi parādīties gan Ukrainas, gan sabiedroto piegādātā munīcija. Mīnmetējs ir īpašs ierocis, kas iznīcina mērķus, kas bieži ar lielgabala vai reaktīvo artilēriju nav sasniedzami. Un laikā, kad krievijas okupanti ubrukumus veic katru nakti un dienu – karavīri saka, tas ir izšķiroši svarīgi, lai noturētu savu zemi.
"Situācija ir smaga, krievi ir aktivizējušies, daudz vairāk nekā bija 2022. gadā. Šobrīd pārsvarā pa mums izmanto vadāmās aviobumbas, aviāciju. Godīgi pateikšu, ja šos divus gadus meta cietumniekus, burjatus un visus citus, tagad tā jau ir apmācīta desantūra, triecienvienības."
Šeit katram stāsts ir savs – kāds pirms 24. februāra bija atvaļinājies.
"Es biju līguma karavīrs četrus gadus, tad atvaļinājos 2021. gada decembrī, divus mēnešus atpūtos, biju plānojis izbraukt ārpus valsts, bet sākās karš, un 25. februārī jau es pieteicos atpakaļ dienestā."
Kāds sasniedzis vecumu, kurš nemaz nepakļaujas mobilicācijas likumam – taču visi ir šeit, plecu pie pleca sargājot Ukrainas zemi un cilvēkus.
"Mājās gribas, pie sievas, bērniem, nekas, pienāks diena, kad tiksim mājās. Kamēr krievu pasaule ir iedomājusies, ka viņi šeit ienesīs savu kārtību, tie, kuri savās mājās kārtību neprot ievest, mēs būsim te. Mums nevajag Krieviju un Putinu. Paši varam izlemt, kā vēlamies dzīvot, paši izlemjam, ka gribam būt NATO, Eiropas Savienībā. Putins nediktēs noteikumus mūsu valstī. Sagribējās pakarot, domāja, ka mēs esam vāji, neesam mēs vāji," saka Anatolijs.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
