Raidījuma "Etiopija. Cilšu noslēpumi" filmēšanas ietvaros multimākslinieks Kašers jeb Kaspars Blūms-Blūmanis teju divu nedēļu laikā kopā ar TV personību Leldi Ceriņu apceļoja Āfriku un viesojās vairākās Etiopijas ciltīs. Kādi bija lielākie izaicinājumi filmēšanas laikā, Kašers atklāj intervijā Tv3.lv.
Āfrika ir kontinents, kas sevī glabā daudz dažādu kultūru, paražu, tradīciju un arī noslēpumu. Lai atklātu kaut nelielu daļiņu no tiem, tapis košs dokumentālais raidījums "Etiopija. Cilšu noslēpumi".
Šo raidījumu krāšņu padarījušas ne tikai Etiopijas ciltis un to cilvēki, bet arī raidījuma galvenie varoņi – TV personība Lelde Ceriņa un multimākslinieks Kaspars Blūms-Blūmanis. Dodoties iepazīt Etiopijas cilšu ikdienu, viņi integrējās to sabiedrībā, atsakoties no ikdienā ierastā komforta un dzīvesstila. Kā viņiem veicās, intervijā Tv3.lv atklāja Kašers.
Tu esi bijis Āfrikā jau iepriekš. Ar ko šī pieredze kopā ar filmēšanas grupu un Leldi atšķīrās?
Es biju Zambijā pirms 14 gadiem brīvprātīgā darba ietvaros un pavadīju tur veselu gadu. Savukārt Etiopijā pirmo reizi biju pirms sešiem mēnešiem. Tieši tad arī man radās ideja par šo raidījumu. Gribēju parādīt cilvēkiem Latvijā šīs kultūras atšķirības, citādās tradīcijās un arī to, kā cilvēki tur vispār dzīvo.
Šoreiz, esot Etiopijā pēc salīdzinoši neliela laika, es vairāk biju novērotājs, klātesošs tajā, kas notiek. Pirms sešiem mēnešiem, pirmo reizi viesojoties Etiopijā, es piedzīvoju ļoti spēcīgus emocionālos kāpumu un kritumus. Filmēšanas laikā es biju jau emocionāli stabilāks un stiprāks.
Leldei savukārt tā bija pirmā reize Etiopijā un Āfrikā. Viņa bija daudz, daudz emocionālāka. Tas man lika atgriezties arī atmiņās par manu pirmo reizi Etiopijā.
Es domāju, ka šoreiz bija fiziski daudz grūtāk, jo filmēšana bija katru dienu no rīta līdz vakaram. Mēs abi piedalījāmies arī dažādos rituālos un iesaistījāmies cilšu ikdienā, lai maksimāli skatītājam uzskatāmā veidā parādītu viņu dzīvi. Tas pieprasīja būt enerģiskam un atvērtam arī tad, kad biju noguris.
Skatītāji iepazīs Āfriku sešās raidījuma sērijās, bet cik ilgu laiku jūs ar Leldi pavadījāt tur?
Apmēram divas nedēļas. Mēs bijām piecās ciltīs un pie katras cilts viesojāmies vidēji 2 dienas. Pāris dienas pavadījām arī Etiopijas galvaspilsētā. Pilsētas dzīve tur krasi atšķiras no tā, kā cilvēki dzīvo ciltīs. Āfrika nav tikai ciltis, tā ir kultūra, tradīcijas un, pats galvenais, cilvēki.
Kādas atziņas par sevi ieguvi pēc atgriešanās?
Man ļoti patika tā sajūta, kas bija klātesoša visās ciltīs. Pat ja ir milzīga nabadzība, pārtikas trūkums, cilvēki nepārstāj priecāties un baudīt dzīvi. Tas ir tas, ko es paņēmu līdzi no šī brauciena – dzīvot šeit un tagad, baudīt mirkli, priecāties par saviem tuvākajiem, laiku, iespējām. Arī iespēju izteikties un precēties, ar ko un kad es gribu.
Piedzīvojumu raidījuma "Etiopija. Cilšu noslēpumi" filmēšana
Es pieļauju domu, ka Lelde šo apziņu par vārda un izvēles brīvību izdzīvoja vēl spēcīgāk, jo sievietēm tur nav vārda brīvības, turklāt viņas tiek izdotas pie vīra tam, kurš sievietes vecākiem ir pa prātam. Ģimenē un arī ciltī kopumā visus svarīgos lēmumus pieņem tikai vīrieši.
Mums ir tik daudz iespēju, kuras uzskatam par pašsaprotamām, piemēram, brīvi ceļot un pārvietoties, turklāt miera apstākļos. Āfrikā joprojām nerimst cilšu kari. Tur ir diezgan bīstami. Kad Etiopijā biju pirmo reizi, Mursi ciltī ar automātu tika nogalinātas divas sievietes. Neilgi pēc tam, kad tur bijām mēs, tika nogalināti arī divi baltie cilvēki. Pēc šī brauciena es patiešām novērtēju un atkal sev atgādinu, kāda privilēģija ir dzīvot mierā.
Iespējams filmēšanas laikā bija kāds ne tik vien satraucošs, bet arī kuriozs atgadījums. Āfrika ir pilna pārsteigumu.
Kuriozi bija katru dienu. Kad pirmo reizi biju Etiopijā, es nakšņoju teltī. Šoreiz arī bija plānots palikt teltīs, taču katru nakti lija lietus un tāpēc tika nolemts naktis pavadīt vietējos viesu namos kaut kur netālu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Katru vakaru kādā no blakus istabiņām bija dzirdami kliedzieni, jo nakts melnumā mūs apciemoji dažādi dzīvnieki, piemēram, Leldei zem spilvena bija paslēpies skorpions. Tur bija arī visādi simtkāji un milzīgas vaboles.
Pilsētās, kur mēs palikām, pēc 23.00 tika izslēgta elektrība. Tā ir diezgan normāla prakse. Līdz ar to sastapšanās ar šiem istabiņas "piedzīvotājiem" bija jo īpaši biedējoša, jo vienīgais gaismas avots varēja būt vai nu telefons, vai kāda cita ierīce.
Tagad atskatoties šķiet diezgan smieklīgi, bet tajā brīdī, kad tu jūti, ka tev kaut kas rāpo pāri vai pārskrien galvu, nav baigi patīkami.
Mūsu ikdiena Eiropā krasi atšķiras no dzīves Etiopijā. Kas ir tas, ko, Tavuprāt, Latvijā dzīvojošie var ņemt par piemēru no Etiopijas ciltīm?
Būt mirklī, būt šeit un tagad. Tas ir arī tas, ko es paņēmu sev līdzi pārdomām. Atgriežoties Latvijā, es veicu arī nelielu eksperimentu. Staigāju pa Rīgu un vienkārši pavēroju cilvēkus. 97% cilvēku ir savās domās. Jā, mūsu skatieni satiekas, bet viņi ir savā galvā, iet pāri dienas notikumiem. Es reti redzēju kādu, kurš ir klātesošs šeit un tagad.
Etiopijā cilvēku iespējas ir ļoti ierobežotas. Viņi dzīvo salmu un māla būdās, neceļo, bērni staigā vienās drēbēs līdz tās vienkārši sadalās. Un, neskatoties uz to, vienīgais, ko viņi patiesi uzskata par nepieciešamu, ir medicīna un pārtika.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Latviešiem nereti patīk pačīkstēt. Cilvēki šeit Latvijā dzīvo labi, iet uz veikaliem, viņiem ir jumts virs galvas, izglītība, bet tāpat vienmēr ir par maz. Varbūt vajag vairāk novērtēt tās lietas, saprast un apzināties, cik priviliģēti mēs esam un, cik daudz patiesībā mums šeit ir dots.
