TV3 Ziņas frontē tikās ar mediķēm, kuras savu jaunību spiestas pavadīt peklē, strādājot smagākajos frontes posmos, kur nācies no kaujaslauka izvest arī kritušus tuviniekus.
Kaujās par Ukrainas zemi kritušie jeb frontē tos apzīmē ar skaitli 200, smagi ievainoti karavīri, ko apzīmē ar 300, tā ir ikdiena kaujas mediķiem jeb dzīvības eņģeļiem, kuri glābj Ukrainas varoņus. Anastasijai ir tikai 23 gadi, jau no 18 gadu vecuma ir karā.
"Man mūsu darbs, mediķu darbs ir sirds un dvēseles darbs. Tik daudz, ko varēšu izstāstīt bērniem un mazbērniem, ja Dievs dos nodzīvot līdz tam," saka kaujaslauka mediķe, evakuācijas štāba komandiere Anastasija.
Vaicāta, kas ir smagākais šajā darbā, viņa norāda: "Zaudējumi. Kad ir zaudējumi, tas ir pats smagākais, kad tu sniedz palīdzību un saproti, ka līdz hospitālim viņš neizdzīvos."
Iepriekš sižetos TV3 Ziņas jau stāstīja par stabilizācijas punktiem, kas ir nākamais posms karavīru glābšanā. Anastasija un viņas vārda māsa ir meitenes, kuras dodas peklē, lai karavīri nonāktu līdz stabilizācijai, nekad nezinot, vai pašas atgriezīsies.
"Man smagākais bija, kad es strādāju par kaujas mediķi pozīcijās – dienā 20, 30 ievainoto, un tu saproti, ka visu nevari paspēt un izdarīt maksimāli labi. Smagi bija, kad mūsu pozīciju sāka ārdīt, un es nevarēju nodrošināt evakuāciju, man blakus puiši ar turniketiem agonijā kliedza no sāpēm, tās bija 17 stundas, bet tomēr beigās izvedām cilvēkus," stāsta kaujaslauka mediķe Anastasija.
Šīs meitenes frontē ir pavadījušas savus skaistākos jaunības gadus un arī tagad glābj karavīrus, kuri sargā Ukrainas zemi pie Časivjaras. TV3 Ziņas vaicāja, kāpēc?
"Kad ieej "Telegram" kanālos, redzi, kas notiek, redzi, ka raķetes lido tur, kur dzīvo tavi vecāki. Man mamma, tētis un suns ir viss, kas man ir. Tas, ko tu izjūti, ir kaut kas starp bailēm, sāpēm un vainas apziņu. Es esmu pavadījusi gandrīz visu savu jaunību frontē, esmu te no 19 gadu vecuma, nespēju nosargāt svarīgāko, es nespēju aizsargāt savus mīļos mājās, mirst jauni cilvēki, mazuļi – tas man ir neizturami sāpīgi. Tas, ko krievi dara šobrīd – ir smagākie noziegumi pret cilvēci," bilst Anastasija.
Viņa turpina: "Kad es mācījos skolā, mēs zīmējām zīmējumus, pinām rokassprādzes, lai nodotu mūsu aizstāvjiem Donbasā. Tagad to pašu dara bērni un nodod mums, un man vislielākās bailes ir par to, ka mani bērni arī būs spiesti dot un vēlāk arī saņemt šādas rokassprādzes frontē."
Vaicāta, kas dod spēku šo izturēt, viņa atbild: "Cilvēki, kuru dēļ es to daru, atbildība, visi mani ievainotie pārsvarā ir mana tēta vecumā, un es ļoti ticu, – ja mans tētis tiks ievainots, kāds tāpat kā es – līdz pēdējam – cīnīsies par viņa dzīvību."
Otra Anastasija frontē ir zaudējusi savus vismīļākos. Tētis krita kaujā tepat, Donbasa frontē, un nesen arī onkulis, kuru arī pašai nācies izvest no kaujaslauka, bet diemžēl izglābt neizdevās.
"Spēku es ņemu no saviem vissvarīgākajiem, sargeņģeļiem. Lieldienās gāja bojā mans onkulis, kuru es pati evakuēju, lai kā es cerēju, ka viņš izdzīvos, nesanāca. Mani sargeņģeļi dod man spēku, mans tētis, kurš bija karavīrs, un onkulis arī. Tas arī ir lielākais spēks, un es to sniedzu tiem, kuriem tiešām vajag palīdzību," bilst Anastasija un turpina, "ziniet, ja ir karš, tad, lai tas ir vismaz starp mums karavīriem, nevis starp civilajiem, kad mēs redzējām, ko viņi izdarīja "Ohmadit" slimnīcā vai citur. Tas nav godīgs karš. Es ticu, ka tas beigsies, lai gan ticības paliek arvien mazāk, bet uz priekšu un visi kopā svinēsim uzvaru."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
