"Tā ir mūsu vēsture!" Plaši atzīmē Baltijas ceļa 35. gadadienu

Mērojot ceļu pa maršrutu, kur Latvijā vijās Baltijas ceļš, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ar savu Igaunijas kolēģi Alaru Karisu devās tikties uz abu valstu robežu. Svinīgais pasākums notika robežpunktā Unguriņi-Lilli, kur pirms 35 gadiem rokās sadevās latvieši un igauņi.

Šeit par vēsturisko notikumu ik dienu atgādina Baltijas ceļam veltīta skulptūra. Tajā attēloti septiņu cilvēku silueti, kas sadevušies rokās.

Una šeit 23. augustā ierasti veido ziedu kompozīcijas. Baltijas ceļā viņa piedalījās, būdama vidusskolniece. "Mani vecāki nobijās, neatbrauca, jo viņi abi divi karu bija pārdzīvojuši. Viņi tā kā tomēr nebija droši, ar bailēm mani palaida. Bet nu viss bija labi," atminas Una.

Ilgus gadus Baltijas ceļa atceres pasākumus piemiņas vietā rīkojusi Maruta Krastiņa.

"Tā ir mūsu vēsture. Kā tad, ja mēs savu vēsturi nezināsim, nebūs arī nākotnes. Te bija ļoti daudz cilvēku. Man tas ir ļoti iespiedies atmiņā, ka adatai nebija vietas, kur nokrist. Pagāja tās 15 minūtes, un tad visi brauca uz šejieni. Un tas jau nu bija vienreizēji. Gan igauņi, gan latvieši te bija," stāsta Krastiņa.

Kaspars Kļaviņš atminas, ka igauņi todien bija parūpējušies, lai īpaši akcentētu noziedzīgo Molotova-Ri­bentropa paktu. Baltijas ceļš notika tā parakstīšanas 50. gadadienā.

"Ar blakusvāģiem vācu formās igauņi ar "emkām" iegriezās te uz to notikuma vietu. Ar ovācijām viņus sagaidīja, ar karogiem. Ļoti daudz karogu – Latvijas karogi, Igaunijas karogi, kas tajā laikā jau tomēr arī bija tāds pacilājošs moments. Pasākums bija ļoti vērienīgs," stāsta Kļaviņš.

Pagājuši jau 35 gadi, bet emocijas nav izbalējušas.

"Es, pirmkārt, atceros 1988. gadu šeit, Unguriņos, kad mēs kopā ar igauņiem tādu pasākumu uztaisījām, ka maz nelikās tajā laikā, ar milzīgu ugunskuru. Tie jau vēl bija padomju laiki. Un Baltijas ceļš, protams, bija visas tautas vienotība, ko jau visi saka. Un tā arī tas bija. Visi tā patiesi un vienoti arī vēlējās to brīvību, un tie apstākļi sakrita tā, ka mēs to arī dabūjām," bilst Didzis Čākurs.

Savukārt Madara, kura tolaik vēl nebija dzimusi, ieradusies ar saulespuķēm. "Ukraina, protams, mums visiem ir sirdī. Saulespuķes mums tagad ir saaugušas gar ceļa malām, un domāju atvest varbūt, lai visiem arī tāds saulaināks šis laiks," saka Madara.

Emocijas vēl vairāk paspilgtināja bruņoto spēku orķestris, atskaņojot Baltijas ceļa neformālo himnu "Atmostas Baltija".

Baltijas valstu spēks ir vienotībā un savstarpējā atbalstā, klātesošajiem sacīja Valsts prezidents. 89. gadā viņš bija pusaudzis, un, lai gan Baltijas ceļā Edgaram Rinkēvičam nesanāca piedalīties, notikums ir spilgtā atmiņā.

"Baltijas ceļš man atmiņā vienkārši bija ar tādu tiešām kaut kādu fantastisku sajūtu, kā var vispār cilvēki no Viļņas līdz Tallinai sadoties rokās nepārtrauktā ķēdē. Tās ir vienas no jaukām, gan ne klātienes, bet tomēr atmiņām," norādīja prezidents.

Alars Kariss ar sievu un bērniem Baltijas ceļā piedalījās netālu no robežas, jo tur vēl bija vieta, kur pievienoties cilvēku veidotajai ķēdei. "Es atceros to lepno sajūtu, ka notiek kaut kas liels un arī mēs esam šeit. Kaut ko tādu var pieredzēt ļoti reti. Varbūt tikai reizi dzīvē. Un man līdz pat šim brīdim atmiņā ir šie trīs vārdi "vabadus", "brīvība", "laisve"," saka Kariss.

Abiem prezidentiem šī bija iespēja apspriesties, baudot gaileņu zupu.

Valsts prezidenta ceļš tālāk veda uz Pasvali, kur gadadienu viņš atzīmēja kopā ar Lietuvas prezidentu Gitanu Nausēdu.

"Stāvam netālu no vietas, kur pirms 35 gadiem Lietuva tikās ar Latviju, bet netieši – arī ar Igauniju. Trīs tautu tieksme pēc brīvības šeit sabangojās iespaidīgos viļņos, lai satiekoties tie kļūtu vēl jaudīgāki. Par mūsu un jūsu brīvību! Lai dzīvo Latvija!" teica Nausēda.

Baltijas ceļš vēsturē iegājis kā nozīmīgs dzinējspēks komunistisko režīmu sagraušanai arī citviet Eiropā.