Mūžībā devusies Latvijas Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne

Beigusi Rīgas 3. vidusskolu, pēc Konservatorijas Teātra fakultātes beigšanas 1963. gadā uzsākusi darbu Latvijas Nacionālajā teātrī.

Par Margas Saliņas tēla atveidojumu H. Gulbja "Vēverīšos" viņa ir saņēmusi Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmiju. Ir arī "Spēlmaņu nakts" laureāte kā labākā otrā plāna aktrise par Titubas lomu A. Millera "Salemas raganās". 2018. gadā saņemts Triju Zvaigžņu ordenis.

"Rasmas Garnes krāsas ir baltā un melnā. Tīrākās un galējākās. Tās neļauj šaubīties, tās neļauj melot, tās neļauj liekties, tās neļauj būt vājai. Ne uz skatuves, ne dzīvē. Vai viegli būt taisnam cilvēkam, ir retorisks jautājums, uz kuru atbilde pat nav jāgaida. Tomēr dzīvi un teātri Rasma, lai cik galēji tvertu pasaules taisnību un netaisnību, ir pratusi noturēt līdzsvarā," raksta Nacionālais teātris.

Debijas loma bija Lēna G.Priedes lugā "Miks un Dzilna", kas tika iestudēta paralēli diplomdarba izrādēm, kas nodrošina vietu Nacionālā teātra ansamblī un uz ilgu laiku nosaka aktrises ampluā – jaunās, emocionālās meitenes un gaišās mīlētājas – Bianka "Juris Indrups", Marikita "Sieviete – debess un elle", Viņa "Pirms tiesas sprieduma", Meibla "Ideāls vīrs", Zane un Anda "Pūt, vējiņi!".

Tomēr līdzās tā sauktajām pozitīvajām varonēm Garne apliecina labu humora izjūtu un spēlē negaidīti tvertas raksturlomu, kas liecina, ka mūža otrajā pusē gaidāmi interesanti atklājumi, rokoties arvien dziļāk un dziļāk sievietes psiholoģijā. Pie šīm lomām pieder Indulgence "Tā, kuru viņš gaidīja" un Raminta "Tātad dzīvoju", Pameita "Sešas personas meklē autoru", Stella "Ilgu tramvajs".

Aktrises latviskā mentalitāte izpaudusies latviešu dramaturgu darbu iestudējumos, īpaši jāuzsver viņas lomas Harija Gulbja lugās – viņa tēlojusi Intu "Viena ugunīga kļava", Dainuvīti "Silta jauka ausainīte", Ingrīdu "Cīrulīšos", Sandru "Albertā" un Stefāniju "Oliverā", Astru Jāņa Jurkāna "Pulkstenis ar dzeguzi", Agnesi "Kolibri" un Veltu "Dūdieviņā".

Gan gaiši, gan traģiski viņa atklājusi R. Blaumaņa varoņu pasaules – lietišķo saimnieci Madi "Sestdienas vakars", bravūrīgo brīvestības iedvesmoto Edu "Pēc pirmā mītiņa", skarbo, smagā darbā par savu saimnieces vārdu izmocīto Ievu "Indrāni", traģisko Ažu "Pazudušais dēls".

Aktrises dzīves pieredze, temperaments un meistarība vispilnīgāk iemiesojies traģisma cauraustajās lomās – Lienā "Mērnieku laikos", Ponsijā "Bernardas Albas mājā", misis Deilijā "Mēness ūdeņos".

Atveidojusi lomas filmās "Mēs esam četri" (1972), "Ja nebūtu šī skuķa" (1980), "Lietus blūzs" (1982), "Zītaru dzimta" (1989), "Depresija" (1991).