Amerikas latvieši: Latvieši ir apbrīnojama tauta, un esam lepni būt daļa no tās
Latvija un latvietība ir tas, kas mēs esam. Latvieši ir apbrīnojama tauta, un mēs saviem bērniem gribam iemācīt, ka viņi nav vienkārši amerikāņi, bet viņi pieder Latvijai – tā TV3 Ziņām Vašingtonā pauda Amerikas latvieši, kuri mūsu valodu, kultūru vēsturi un tradīcijas turpina izkopt un nodot tālāk jau ceturtajā paaudzē. TV3 Ziņu žurnāliste Ieva Vārna viesojās lielākajā latviešu skolā Vašingtonā.
Latviešu dziesmas, dejas, mūsu valoda, tradīcijas, vēsture un ģeogrāfija ir tas, ko katru svētdienu Vašingtonā, Rokilē, mācās Amerikas latviešu bērni lielākajā latviešu skolā Ziemeļamerikā. Šogad skolā ir 61 dažāda vecuma bērns, mazākie ir tikai vienu gadu veci.
"Mēs pavadām daudz laika, mācoties latviešu valodu, jaunus vārdus. Vecākās klases mācās gramatiku, dziedāšanu, tautas dejas, vēsturi un ģeogrāfiju. Es domāju, ka mums ir svarīgi, ka mūsu bērni te grib būt, satikt citus latviešus, ka viņiem ir interese mācīties par Latviju, lai viņi jūtas, ka viņi ir daļa no citas sabiedrības, ne tikai "amīšu" sabiedrība."
Maira ir latviešu skolas vadītāja, pati dzimusi un uzaugusi Toronto, viņas vecvecāki Latviju bija spiesti pamest Otrajā pasaules kara laikā, bet ģimenei vienmēr ir bijis svarīgi turpināt izkopt latvietību un to nodot nākamajām paaudzēm.
"Es uzaugu Toronto, un mums bija ļoti strukturēta latviešu skola. Tā bija kārtīga skola ar mājasdarbiem un visu. Mājās mani vecāki runāja tikai latviski. Kad es sāku iet uz bērnudārzu, es pat nerunāju angliski. Kad man piedzima bērni, es gribēju, lai viņi ir iesaistīti. Sabiedrību noturēt citā zemē – tas ir ļoti, ļoti liels darbs. Latvietība ir daļa no tā, ko bērni var iemācīties, kā viņi var būt labi latvieši tagad un to veicināt uz priekšu."
Maira saka – var uzaugt Amerikā, Kanādā vai jebkur citu, bet tā ir tikai daļa no tā, kas tu esi. Šeit, Rokviles skolā, jaunākajām paaudzēm tiek mācīts – kāda ir viņu vēsture, saknes un senču saknes.
"Es gribu veicināt skolā, ka viņiem ir vēsture, un stāstīt par to, ko viņu vecvecāki piedzīvoja, cik grūti viņiem bija te tikt. Stāsti, mūzika, tas gars – man tas ir vairāk kā gars, es tikai Latvijā esmu divas reizes bijusi un ļoti gaidu, kad braukšu atkal, kad mani bērni būs vecāki."
Jānis, kurš ikdienā nav skolotājs, šeit latviešu valodu caur pasakām un spēlēm māca pirmklasniekiem. Arī viņa senči Amerikā ieradās kā kara bēgļi no Latvijas, pats dzimis Viskonsinā.
"Mēs bijām vienīgā latviešu ģimene, mēs braucām pusotru stundu vienā virzienā katru sestdienu uz latviešu skolu. Tolaik nepastāvēja neatkarīga Latvija, tas bija savādi – tā bija tāda vieta, kur omīte un opaps bija dzimuši, bet kaut kāda tāda mistērija, bet tagad ir cita realitāte, paldies Dievam!
Obligāti bija jāmācās, jārunā latviski mājās. Vecākiem bija ļoti svarīgi, ka mēs esam latvieši, ka jārunā latviski. Es atzīšu, ka tad, kad tu esi bērns vienā amerikāņu pilsētā, tu gribi būt kā normāls amerikāņu bērns, tu negribi visu sestdienu būt prom un neskatīties multenes, un nespēlēt sportu. Bet es to novērtēju, un, kad Latvija bija neatkarīga, kad es pirmo reizi biju ciemos, tas bija tāds brīnums, ka visi uz ielas runā latviski – kā tas var būt?! Un visur rakstīts latviski.
Es domāju, ka tu nepiedzimsti ar to, tas ir jāiemācās, jāsajūt. Ceru viņiem iemācīt, lai tas būtu pamats gan latviski, gan arī latvietību un zināmu piederības sajūtu.
Manai meitai tas ir vēl kaut kas tāds – no turienes nāk omīte un opītis, tas ir Latvijas karogs, un tētis bija Latvijā. Viņa nav vēl salikusi tos gabaliņus, viņai ir seši gadi, bet viņai ir zināms lepnums, kad redz to karogu. Es vienkārši gribu meitai dot to, ko mani vecāki man ir devuši – piederības sajūtu, ka viņa nav vienkārši amerikāniete, bet viņa pieder šai fenomenālajai tautai – latviešiem. Latvieši ir apbrīnojami cilvēki."
Jānis saka – ar Latviju ir jālepojas ne tikai svētku dienās, bet latviešu valoda, kultūra un tradīcijas jāizkopj katru dienu, un to viņi arī šeit cenšas darīt jau paaudžu paaudzēs.
"Šajās dienās tas ir cits jautājums. Padomju laikos tas bija ļoti akūts jautājums – ja mēs neiemācīsimies latviski, ja mēs necerēsim un necīnīsimies par neatkarīgu Latviju, tad tā vairs nepastāvēs. Bet tagad pastāv – neatkarīga Latvija un skaista valsts, un tauta, kura runā un, ceru, arvien vairāk runās latviski.
Viena lieta, ko mani vecāki man deva, ir tā spēja redzēt pasauli un pasaules notikumus no citām perspektīvām. Es varu sēdēt Amerikā un skatīties no malas, bet es arī varu redzēt no Latvijas perspektīvas, kā tas ir, būt netālu no frontes. Vēsture atkārtojas, un, cik ātri mēs aizmirstam to vēsturi. Otrais pasaules karš, un mēs to nesaprotam, un cik bīstami tas var būt, un mēs aizmirstam, par ko iepriekšējie cīnījās, ka nevar būt tā, ka lielāka valsts var uzbrukt citai valstij tikai tāpēc, ka tā ir lielāka."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
