Ukrainas karavīri TV3: Gribas svētkos būt mājās, bet cenšamies radīt tos arī frontē

Donbasā frontē laikapstakļi šajās dienās mainīgi, sniegu un salu nomaina lietus un dubļi. Lai arī tas ietekmē karavīru darbu, izvēles nav – jāstrādā kā dienā tā naktī. Šie puiši lauka pozīcijā dzīvo jau mēnešiem ilgi.

Viņu vidū ari Dmitro, karavīrs ar segvāru Maģistrs: "Es iestājos maģistrantūrā un ekipāžas komandieris iedeva man segvārdu Maģistrs. Arī tagada paralēli turpinu mācības – nav viegli, bet gribu pabeigt maģistrantūru kijivas būvniecibas universitētē. Uzvarēsim šo karu un iešu strādāt savā profesijā. Izremontēšu pats savu dzīvokli un būvēšu mājas."

Tieši sapņi par nākotni bez kara un šajā gadījumā arī domas par mācībām karavīriem dod spēku un motovāciju, lai cik smagi nebūtu, turpināt šo cīņu par Ukrainas zemes un tautas brīvību: "Nav nozīmes svētki, vai nē – mūsu darbā nekas nemainās, vienmēr ir jābūt 100% gataviem darbam . Gribetos, lai ir sals un sniegs. Aizvakar bija sals un sniegs, vakar viss izkusa un šobrīd ir drausmīgi dubļi, apgrūtina darbu. Kaut vai nēsāt lādiņus – paslīdi, nokrīti un gūsti traumas."

Krievu okupanti Donbasā turpina intensīvus uzbrukumos vairākos frontes flangos vienlaikus. Kaujas ir ļoti smagas un nekādas svinības šeit puišiem nesanāk. Vaicāti par svētku noskaņojumu, pirmais ko viņi saka: gribas pie mīļajiem, taču visi izprot reālos apstakļus un cenšas svētku sajūtu radīt arī šeit.

"Gribas, lai beidzas karš ar mūsu uzvaru un atgriezties mājās. Sieva mājās ar vecākiem, vectēvs, vecmamma, arī gribas mājās. It kā ir svētku noskaņojums, bet, ziniet, labāk gribētos mājās šo sajūtu izjust. Šie ir otrie Ziemassvētki frontē. Cenšamies arī te – pavakariņojam, uzgriežam speķi un viss ir labi."

Vladislavs frontē ir jau piekto gadu – kā sasniedza pilngadību iestājās armijā, lai palīdzētu aizsargāt Doneckas apgabalu no krievu karaspēka. Tagad viņš ir ekipāžas komandieris. Vladislavam ir bažas, ka ienaidieks ukraiņiem neļaus mierīgi aizvadīt svētkus: "Ienaidnieks ļoti agresīvi uztver mūsu svētkus un tad pastiprināti, pēdiņās, mums sūta visādus "sveicienus"."
Bet neskatoties uz to viņš saka – mēs nedrīkstam skumt un ļauties pesimismam: "Ir svētku noskaņojums, kāpēc jāskumst? Es vienmēr cenšos būt pozitīvs. Jā, nav viegli, bet nedrīkstam skumt. Es jau piekto jauno gadu sagaidīšu frontē. Cenšamies svinēt, mums ir iespēja pagatavot ēst, ar puišiem apsēžamies, kaut ko pagatavojam, uzgriežam speķi, alkohols skaidrs, ka ir aizliegts, bet iedzeram kādu limonādi un cenšamies radīt svētkus arī šeit. Kaut kā noskaņojums pašiem ir jāpaceļ."

"Gribas ātrāk mājās, bet kamēr karš nebeigsies, es būšu te. Pats brīvprātīgi atnācu un netaisos nekur bēgt – būšu te līdz uzvarai."