Nekad nav gribējis strādāt citu darbu. Kaprača Armanda stāsts
Laimīgs ir tas, kurš dara darbu, kas viņam sagādā gandarījumu. Lai arī sabiedrībā par kaprača darbu ir dažādi aizspriedumi, ir cilvēki, kuri šo profesiju nemainītu ne pret vienu citu. Armands Purniņš kaprača profesijā strādā jau no pusaudžu gadiem un savā stāstā dalās sarunu raidījumā "Zilonis studijā".
Armands Purniņš ir kapracis otrajā paaudzē. Ar šo profesiju tēvs viņu iepazīstināja jau pusaudžu vecumā, ņemot līdzi darbos. Viņa pirmie pienākumi 14 gadu vecumā bija pavisam vienkārši – atnest instrumentus, padot lāpstu, atvest smiltis, dēļus, kas nepieciešami bērēm. "Tad arī lēnā garā sāku rakt bedres," stāsta Armands.
Cilvēkam no malas kapi šķiet lieta svētvieta, bet vienlaikus tajā ir arī kaut kas ārkārtīgi skumjš. Armandā ne mirkli skumjas nevar dzirdēt. "Gadu laikā tas ir izveidojies kā mans darbs. Cilvēkiem ir sava sāpe, un man jādara tas, kas jādara."
Vai laikā, kad kā pusaudzis viņš nonāca kapos, vienaudži uz to neskatījās jocīgi? Bijis dažādi. Dzirdējis gan replikas, bet dažus skolas biedrus pats paaicinājis sev palīgā. "Viņi pat bija apmierināti, jo tajā laikā pusaudžiem tas bija kā neliels peļņas avots," stāsts Armands.
Armands atzīst, ka nekad nav gribējis strādāt citu darbu, par ko daudzi varētu būt pārsteigti. Viņam ir ar ko salīdzināt. "Mamma mani padsmit gadu vecumā aizsūtīja praksē "Alfā", un tur pie konveijera bija tik monotons darbs, un telpā bija tik nospiedoši. Es biju telpā ar pinceti, cimdos, bija jāliek diodes, kas tālāk iet uz apzeltīšanu. Par to dienas darbu varēju nopelnīt tikai rubli, bet izrokot kapu, varēja nopelnīt piecus.
Sapratu, ka labāk daru to svaigā gaisā nekā mokos monotonā darbā nospiestā telpā, neredzot ne cilvēkus, neko. Varbūt arī tas darbs ir vajadzīgs, bet es sapratu savu izvēli tajā laikā," stāsta Armands.
Kaprača darbs ir komplicēts, sarežģīts un prasa lielu pacietību. Un nav runa tikai par kapa izrakšanu un aizrakšanu. Daudz laika aizņem sagatavošanas darbi. "Ir jāizplāno, no kurienes nesīs zārku, kā nesīs, pa kuru ceļu ērtāk, kā piegriezīs. Tad radinieki saka: "Nē, mēs vienmēr ejam tā." Bet tu saproti, ka, tā ejot, jākāpj pāri kapiem, pieminekļiem. Zārku nevar pienest. Traucē koki, pieminekļi, beņķīši. Ejot uz kapavietu vecos kapos, tas viss uzreiz ir jāņem vērā. Laicīgi jāzina zārka izmērs, vai tas līdīs aprīkojumā. Tik daudz nianšu," stāsta Armands.
Nest zārkus, guldīt cilvēkus zemes klēpī, vērot tuvinieku sāpes un asaras, reizēm jāapglabā arī mazi bērni. Armands no skumjām spēj distancēties, un to viņam iemācījis tēva drauga dēls, kurš reiz teicis: "Neņem galvā, tu dari savu darbu!"
Bieži vien kaprača profesija tiek uzskatīta par ne pārāk pievilcīgu. Kā viņš cīnās ar šiem aizspriedumiem, vai vispār tie viņu satrauc? "Bija gadījums apmēram pirms desmit gadiem, kad bija izplatīta tā saucamā simtlatnieku programma kapsētās. Daži kaprači "simtlatniekus" bija piesaistījuši kā palīgus. Un bija viens priekšnieks, kurš izdomāja, ka kapračus nevajag, var paņemt "simtlatniekus", un viņi izpildīs kapraču darbu.
Bija neliela sapulcīte, un es uzdevu jautājumu: kāpēc Stradiņa slimnīcā profesorus turēt, ja var paņemt "simtlatniekus", kas mācēs atgriezt, aizšūt, samaksāsim viņiem simt latus un ieekonomēsim," stāsta Armands.
Karjeras laikā bijuši arī gadījumi, kad profesijas dēļ Armands ticis nozākāts. Bet ir arī ļaudis, kas pret viņu izturas ar lielu cieņu.
"Atklātos kapos cilvēkiem nav kapu kultūras, bet mazos kapos nāk pretī omītē pa taciņu un saka: "Sveiki, kungs!" Viņa saprot, ka agri vai vēlu tas kungs viņu noliks pie vietas."
Lai arī bēres nav dzīves priekpilnākais brīdis, kapracis neslēpj, ka reizēm varot sasmieties, vērojot pavadītāju uzvedību: "Ir pat dažādi teātri izspēlēti no pavadītāju puses, kad mums pat citreiz šķiet uzjautrinoši, kā nu kurš izrādās."
Viņš uzskata, ka ir svarīgi, ka cilvēks dara darbu, kas viņam patīk un sagādā gandarījumu.
Pilnais raidījums:
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2024

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
