Kāds ir ceļš, lai kļūtu par vecākiem, ja neizdodas dabiski tiks pie bērniņa, un ar ko sakaras cilvēki, kuriem nākas doties uz medicīniskās apaugļošanas procedūrām? Kādi ir viņu emocionālie un fiziskie izaicinājumi? Savā pieredzē TV3 sarunu raidījumā "Zilonis studijā" dalās atbalsta grupas "Rindā pēc bērna" izveidotāja Madara Seņkāne.
Pēc ceļojuma pa Eiropu 2018. gadā Madara kopā ar dzīvesbiedru Emīlu nolēma kļūt par vecākiem. Šis ceļš ir turpinājies jau gandrīz septiņus gadus. Nav bijis viegli. Iegūts neauglības zīmogs, pārdzīvotas mākslīgās apaugļošanas procedūras, arī zaudēts bērniņš. Šī bijusi sāpīga un vienlaikus milzīga pieredze.
Madarai un Emīlam lēmums par medicīnisko apaugļošanu nācis viegli. Apmeklēja ginekoloģi, kas ir arī neauglības speciāliste, eksperte, un viņa ieteica iestāties rindā.
Par labu iedrošinājumu kalpojusi arī no kādas Madaras paziņas saņemta vēstule, kurā sieviete rakstījusi, ka negrib uzbāzties un saprot, ka katrs nāk ar saviem padomiem, bet viņa bērniņu ieņēmusi medicīniskās apaugļošanas ceļā. Tad Madara saprata, ka iespējams, ka šo viņi var attiecināt uz sevi. "Tas nav kaut kas tāds, kas notiek tikai amerikāņu filmās, bet arī Latvijā un izrādās, ka arī ar valsts atbalstu," piebilst Madara.
Runājot par medicīniskās apaugļošanas procesu, Madara stāstā: "No pacienta viedokļa tas ir tā: sajūti, kaut kas nesanāk un nobriesti šai domai vai ārsts iesaka, ka būtu īstais brīdis to darīt. Jāsaņem atzinums no ginekologa par to, ka ir diagnosticēta neauglība, kas, pēc Pasaules veselības organizācijas ir, ja 12 mēnešu laikā neizsargājoties neiestājas grūtniecība.
Vispār tas ir pēc sajūtām. Kādam jau pēc pāris mēnešiem ir tā sajūta, kāds var trīs gadus dzīvot, cepuri kuldams, un nejusties, ka to vajadzīgs risināt."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Pēc diagnozes saņemšanas jāiestājas rindā. Kad saņemta vēstule no Nacionālā veselības dienesta, laiks doties uz pašu izvēlētu auglības klīniku. Latvijā tādas ir sešas.
"Iesaku pastaigāt, paskatīties, ar kuru ārstu ir dvēseliskā tuvība. Šajā procesā ir vajadzīga tik liela uzticēšanās, tiek liela pārliecība, ka ārsts tiešām dara to un tikai to, kas ir nepieciešams, un ka jūs kopā ejat uz mērķi," stāsta Madara.
Pamatprocedūras, lai iestātos grūtniecība, apmaksā valsts, bet pacientam paredzēts līdzmaksājums, un minimālā pakete, kas pacientam jāsedz pašam, ir līdz 200 eiro. Vai Madara kopā ar dzīvesbiedru ir aprēķinājuši, cik viņiem šīs procedūras izmaksājušas? "Jā. Esmu apjautājusi arī citas sievietes, un vidēji tiek runāts par sešiem tūkstošiem eiro, ja to dara uz pilnu banku. Tas nav maksimums, iespējamas arī lielākas summas." Procedūras izmaksas dažādās klīnikās atšķiras.
Medicīnisko apaugļošanu vairāk nekā pusē gadījumu cilvēki pārtrauc, un kā secinājusi Madara un liecina arī pētījumi, lielākā daļa to dara psiholoģiskā stresa dēļ. "Ir kauns, vainas apziņa, vientulības sajūta, savas identitātes pārvērtēšana, partnerattiecības, sociālās attiecības, ko varbūt ieraugām pavisam no jauna," viņa stāsta par iemesliem, kas ļaudīm liek izvēlēties procesu pārtraukt.
Madara neslēpj – ceļš pie bērniņa mainījis arī viņas un Emīla dienaskārtību. Būtiska ir "katra diena, katra stunda, katra minūte". "Man bija smuks koferītis, sakrāmēts pilns ar medikamentiem, un plāns, kad kas jālieto. Ir medikamenti, kas ir minūšu jutīgi. Lielākā daļa ir dzeramas zāles, bet ir arī injekcijas, kas varbūt ir liels bieds. Bet jāsaka, kā kurš to izjūt, piedzīvo un pārdzīvo."
Turklāt medikamenti jātur noteiktā temperatūrā, tādēļ Madarai regulāri līdzi bija aukstumsoma. Reiz viņa tik ļoti nepieciešamo procedūru veica pat sabiedriskajā tualetē, jo "kas ir jādara, tas ir jādara".
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"Ļoti rekomendēju visu uztvert ar humoru, cik vien iespējams, jo citādi ir traki smagi," tā Madara.
Madara atzīst, ka viņai pieredze, cenšoties tikt pie atvases, bija ļoti spēcinoša. "Esmu uz rezultātu vērsta, man vajag risinājumu, un šo iespēju es saskatu kā risinājumu," par sevi stāsta Madara. Neauglībā daudzas jūtas ļoti bezspēcīgas, īpaši, ja tā ir neizskaidrota. "Tad tā iespēja – es lietoju medikamentu tad un tā, kā to vajag darīt. Es sakožu zobus un iešpricēju, un paturu zirņu paku vai saldējumu pie vēdera. Tas tiešām atgriež kontroles sajūtu."
Ko Madaras partnerim Emīlam nozīmējis būt blakus šajā sarežģītajā procesā? Attiecības pāra starpā nav sašūpojušās, tās tikai stiprinājušās, saka Madara. Viņa uzskata un par to liecina arī pētījumi, vīrieša iesaiste ir ļoti nozīmīga. "Emīls no savas puses darīja, ko spēja. Man ļoti nepatīk zvanīt. Viņš zvanīja visur, kur vajadzēja – uz reģistratūrām, ārstiem, par analīzēm." Arī regulāri sagatavoja medikamentus aukstumsomā.
"Es iesaku ļoti maksimāli iesaistīties, jo tas ne tikai atbalsta sievieti, bet arī spēcina vīrieti, parādot, ka viņš nav bezspēcīgs," par vīrieša lomu medicīniskās apaugļošanas procesā pārliecināta ir Madara.
Tagad Madaras un Emīla ģimenē ir bērniņš. "Mums ir bērniņš. Mēs joprojām esam aizbildņi. Neesam adoptētāji," viņa priecīgi paziņo.
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2024
Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!
