"Nevajag domāt, ka tur visi ir svēti." Par dzīvi katoļu klosterī stāsta bijusī māsa Ance

Kad Ancei bija 18 gadu, viņa nokristījās katoļticībā. Viņu ļoti piesaistīja reliģija un viss, kas bija ap to, līdz nosapņoja sapni, kurā viņa ir klosterī. "Es ļoti uzticos saviem sapņiem, un tad es sapratu, ka pienācis laiks iestāties klosterī."

Tolaik viņa bija jauna un "varbūt arī bišķīt muļķe", nav redzējusi citu iespēju, kā dzīvot svētīgu dzīvi, kā vien iestājoties klosterī. Lēmums bija straujš – vīzija naktī un atskārsme, ka jādodas uz klosteri, taču iestāšanās nav notikusi tik ātri. "Vispirms biju brīvprātīgā tajā vietā, kur bija klosteris, vēlāk klosterī arī iestājos," stāsta Ance.

Nevarētu teikt, ka Ancei atklājušies lieli pārsteigumi. "Jo es tur biju bijusi brīvprātīgā, es biju redzējusi, kāda dzīve tur ir, kopā ar māsām biju piedalījusies lūgšanās.

Cilvēki runā par to, ka klosterī jādzīvo pazemībā. Tur ir riktīga pazemība. Jāklausa tie, kas ir augstāki, nevar neko teikt pretī, tad var sarāt," stāsta Ance.

Bijusī klostera māsa pastāsta, kāda bijusi dienas kārtība klosterī. Visi modušies pussešos no rīta, diena iesākusies ar breviāra rīta lūgšanu, kas ir laudes, sekojusi svētā mise, pēc tam bijis, kā nu kurā dienā – katehēzes nodarbība vai arī jāstrādā, piemēram, jādodas tīrīt internātskolu, strādājuši arī ar vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem.

Darbs nav izpalicis arī dienas otrā pusē, kad ticis atvēlēts arī laiks lūgšanai. "Es parasti aizgāju pastaigā ar sunīti, bet tas bieži bija tāpēc, lai arī sunītis varētu pastaigāties. Un staigājot arī var palūgties."

Vakarā notikusi vakara breviāra lūgšana, vesperes, un diena noslēgusies ar kompletoriju, grēku nožēlu.

Vai Ancei kādā brīdī šķita, ka tas viss ir par smagu un lēmums doties uz klosteri varbūt bija nepareizs?

"Visgrūtākais brīdis bija, kad man bija jāapgriež mati, lai zem lakatiņa palīstu.

Agrāka man bija garāki mati, bet tad bija jāapgriež līdz šādam garumam," Ance pieliek roku pie pleca. "Bet es pieradu pie tā, un man iepatikās.

Ja runājam emocionālā ziņā, tad viss tu bija okei, bet kaut kādā brīdī es tomēr sapratu, ka tas nav man."

Ance nevar runāt citu vārdā, kādēļ viņi lēmuši iestāties klosterī, bet viņai gribētos ticēt, ka cilvēki to dara, lai kalpotu Dievam. "Bet varbūt ne visām tas tā ir – es tieši par klostera māsām saku, jo māsu klosterī mums dažkārt bija kaut kāda drāma. Visādi strīdi par niekiem, kā tas gadās sieviešu starpā.

Es domāju, ka katrā kopienā, katrā cilvēku grupā vienmēr ir kādas drāmas. Visur ir labie augļi, visur ir sliktie augļi. Nevajag domāt, ka klosterī viss ir perfekti. Visi nav svēti," atzīst bijusī klostera māsa.

Viņas atziņa var pārsteigt, jo tā ir vide, kurā cilvēki ir šķietami vispieņemošākie. "Jā, bet paiet laiks, kamēr cilvēki iemācās tādi būt. Es runāju tieši par drāmu, kas mums bija formācijas laikā, jo tur bija māsas, kas tikko iestājušās, kam vēl ar visu jāaprod."

Ance stāsta, ka pēc iestāšanās klosterī viņai vairs nebija personīgās naudas, tika atņemts arī mobilais telefons. "Tā ka mīnusos aizgāja…" viņa pasmej. Viņa klosterī nepavadīja tik ilgu laiku. Ja bija nepieciešams kaut ko nopirkt, ar to nav bijis problēmu. Tās bija pamatlietas, "ne jau greznības vai kas tāds".

Vai katra vēlme tika atbalstīta un kāda vispār bija iespēja pie naudas tikt? "Nebija tā, ka varēja tikt pie naudas. Vismaz formācijas laikā. Ja man vajadzēja kaut ko nopirkt, tad man bija jādodas ar formācijas mājas galveno māsu iepirkties, un viņa par to samaksāja," stāsta Ance.

Viņa klosterī pavadīja salīdzinoši īsu laiku – četrarpus mēnešus, tādēļ vajadzības iepirkties īsti nebija. "Bija saraksts ar lietām, ko stājoties klosterī, pašam bija jāsagādā."

Klosterī tikuši svinēti arī svētki. "Bija svētkus dienas. Klosterī bija dažādas mājas, un katrai mājai bija kāds svētais aizbildnis. Kad bija svētā aizbildņa piemiņas diena, tad svinēja svētkus. Bet ne tā, ka baigās dzīres, alkohola tur nebija.

Bet, ja interesē alkohola jautājums, tad zinu, ka Vācijā klosteros dažkārt brāļi mēdz iedzert pa aliņam. Tā ka alkoholu bišķīt var."

Ko Ances pieredzē klosterī uzskatīja par grēku? "Tas, kas pēc katoļu nosacījumiem ir grēki. Jāpieņem, ka tas ir grēks, bet šobrīd es vairs tā neskatos uz dzīvi. Es dzīvoju pēc tā, ko Svētais Augustīns teicis: mīli un dari, ko gribi. Tas ir tik vienkārši – nevajag citus sāpināt, un tas arī viss," tā Ance.

Pilnais raidījums:

Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.

"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.

Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2024

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!