Klīniskā nāve ir medicīnisks stāvoklis, kad sirdsdarbība un elpošana ir apstājusies, bet smadzeņu darbība joprojām turpinās. Šajā laikā kāds redz gaismu tuneļa galā, kādam visa dzīve paskrien gar acīm, cits piedzīvo iziešanu ārpus sava ķermeņa. TV3 sarunu raidījumā "Zilonis studijā" savā pieredzē, izdzīvojot klīnisko nāvi, dalās Anda Ogriņa.
Andai Ogriņai sirdsdarbība apstājās 2015. gadā. Tolaik Andra savas vieglprātības dēļ bija iedzērusi medikamentu, pret kuru jau iepriekš bija novērojusi alerģisku reakciju. "Tikai šajā reizē reakcija bija ārkārtīgi smaga. Tā sākās pakāpeniski. Respektīvi, es jau nopratu, ka tas varētu būt anafilaktiskais šoks, par ko es zināju, ka tāds ir. Arī visas izpausmes bija diezgan briesmīgas. Man ārkārtīgi reiba galva, bija vemšana, sāka pampt lūpas un mēle," stāsta Anda.
Saprotot, ka tūlīt vairs nevarēs parunāt, viņa piezvanījusi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam. Atslēdza durvis un, turēdamās gar sienām, gāja vienkārši apgulties, jo saprata, ka būs ļoti slikti.
Guļus stāvoklī atrasties bija "vieglāk nekā stāvot un saprotot, ka es kritīšu, iespējams, bezsamaņā". Taču, arī atrodoties horizontāli, sākušās "dīvainas fizioloģiskas reakcijas". "Piemēram, pārstāju redzēt krāsas. Tas bija saistīts ar asins apgādi. Kaut kāda reakcija galvas smadzenēs, kad visa apkārtne šķita sudrabotā metālā, kā alvā atlieta. Es redzēju tikai apveidus. Protams, tas bija ļoti biedējoši," stāsta Anda.
Anda šo procesu salīdzina ar dzemdībām, jo notiek kas tāds, ko nav iespējams ietekmēt. "Šis bīstamais stāvoklis, iespējams, var beigties letāli. Tu pats to nevari apturēt. Tas strauji iet uz priekšu. Tāpat kā sievietei laižot pasaulē bērnu, viņa nevar likt savai dzemdei pārstāt izplesties vai bērnam gribēt nākt ārā. Tas ir kaut kas neapturams."
Anda piedzīvoja klīnisko nāvi, jo uz brīdi bija apstājusies sirds. "Tajā laikā es zaudēju samaņu trīs reizes. Ātrās palīdzības mediķi, nezinu, vai kļūdas pēc vai kāpēc, gribēja mani dabūt stāvus. Līdzko es biju stāvus, tā atkal kritu gar zemi. Katru reizi attapos citā vietā un viņi atkal mēģina kaut ko darīt.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Vienā no tām reizēm es redzēju nokultu kviešu lauku. Sudrabota, vēsa, augsta gaisma, spēcīgs vējš, salmu ķīpas. Asi salmi lido pa gaisu, man brāž vaigus. Es stāvu vienā lielas ķīpas pusē, māsa ar mammu – otrā. Viņas ar mani sarunājas un jokojas. Es esmu ļoti nopietna un gribu atvadīties, bet viņas to nesaprot," atminas Anda.
Anda Ogriņa sarunu raidījumā "Zilonis studijā".FOTO: GINTS IVUŠKĀNS
Vai viņa domājusi, kādēļ redzēja to, ko redzēja? "Tās ir manas ģimenes sieviete, ar kurām man ir cieša emocionālā saikne. Nokultais kviešu lauks varētu būt zīme par to, ka esmu uz sliekšņa, ka dzīve ir beigusies. Kvieši ir nokulti, salikti jau ķīpās un tagad ir laiks atvadīties."
Viņa arī atminas, ka mirušie senči viņu aicinājuši kāpt vectēva vecajā "Volgā" un doties viņiem līdzi.
Atgriešanās izjūtas Anda raksturo kā briesmīgas. Viņa nevarētu teikt, ka būtu gribējies palikt kviešu laukā vai pie "Volgas", bet atgriezties "bija fiziski ļoti sāpīgi un mokoši." "Bija sajūta, ka visā ķermenī iekšā griežas lieli spārni. Man sāp un ir grūti. Vai tiešām es atkal esmu tur, tajā situācijā? Man gribējās, lai tā situācija beidzas," stāsta Anda.
Vaicāta, vai šī pieredze viņai mazinājusi bailes no nāves, Andra saka: "Patiesībā jā, jo šis notikums vispār man uz pāris gadiem mainīja manu dzīves uztveri tādā veidā, ka es pārstāju uztraukties par sīkumiem. Es biju pilnīgā miera stāvoklī. Mani viss apmierināja. Arī nepatikšanas vai ķibeles, kas gadījās, vai cilvēki uzvedās ne tā, kā man patiktu, mani vispār nesatrauca. Divus gadus es dzīvoju skaistā mierā. Tad pamazām atkal šķita, ka kaut kāds ritenis mani velk iekšā un es sāku drusciņ par kaut ko satraukties.
Man vienmēr pietika atcerēties to dienu, to, kā tas notiek, un tās sajūtas, kas bija, kad es atkal nokļuvu miera stāvoklī. Es ļoti, ļoti gribētu atkal to absolūto mieru atgūt, un es to cenšos darīt vienkārši caur pasaules un cilvēku pieņemšanu un mīlēšanu un laba darīšanu. Patiesībā tas ir kaut kas diezgan tuvu tam stāvoklim, kādā es tiešām biju nepelnīti nopelnījusi šo balvu būt tādā skaistā mierā."
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!
