Maskējas un savus upurus sasmalcina. Kas ir Latvijā reti sastopamais māņskorpions?

Atkarībā no sugas māņskorpioni mājo augsnes virskārtā, lapu nobiru trūdā, kūlā, zem koku mizas, trupējošā koksnē, zem akmeņiem, zvēriņu alās, putnu ligzdās, bišu stropos un tamlīdzīgās vietās.

Šo dzīvnieciņu ķermenis ir saplacināts, ovāls vai bumbierveida un, tāpat kā zirnekļiem, sastāv no galvkrūtīm un vēdera.

Viņu pedipalpas ir garas, ar relatīvi lielām spīlēm galā, kas līdzinās skorpionu spīlēm. Māņskorpipnu spīles kalpo ne tikai par maņu orgāniem, bet arī par tvērējorgāniem.

Ar pedipalpām māņskorpioni upuri satver, ar īpašajiem augšžokļiem to nogalina un sasmalcina. Tāpat kā zirnekļiem, viņiem raksturīga ārējā gremošana. Zīmīgi, ka māņskorpioni izplatās, ar spīlēm pieķērušies citiem dzīvniekiem – lielākoties prāvākiem posmkājiem.

Māņskorpions ir sīks, nieka 2,5 līdz 4,5 milimetrus garš. Dzeltenīgi vai pelēcīgi brūns, vai tumšbrūns māņskorpions, kas sastopams visā pasaulē, liecina informācija Latvijas sugu enciklopēdijā "latvijasdaba.lv".

Pedipalpas jeb apakšžokļi manāmi garākas nekā četri pāri ejkāju. Galvkrūtis un vēders saauguši, vēdera muguras vairogi gareniski šķelti.

Lai gan vēdera muguras vairogi ir 12, no augšas redzami tikai 10.

Galvkrūšu priekšējos stūros ir sīkas acis. Uzturas telpās: vecās grāmatās, avīžu kaudzēs, aiz tapetēm, kur pārtiek no ķērpjutīm, zvīņenēm un citiem mājokļos atrodamiem sīkdzīvniekiem, tajā skaitā prusakiem un ērcēm. Tas atrodams arī ilgu laiku nelietotos skapjos, starp drēbēm, arī noliktavu telpās un šķūņos.

Plēsīgā dzīvesveida dēļ to uzskata par derīgu sugu, jo šī suga grāmatas un tekstilijas negrauž. Pārvietojas, pieķeroties pie dažādiem sīkdzīvniekiem, tajā skaitā lidojošiem kukaiņiem.

Jaunās telpās lauku apvidos dažreiz tiek ienests ar malku no šķūņa. Dažreiz īpatnējo pārvietošanos ar lidojošu kukaiņu starpniecību skaidro ar to, ka māņskorpions medījot satver pārāk lielu kukaini, vai arī uzrāpjas uz tā, medījot uz lielā kukaiņa parazitējošās ērces.