Karavīri frontē TV3 Ziņām: Neesam atmetuši cerību iziet līdz mūsu valsts 1991. gada robežām

Kadri ar degošām, okupantu nobombardētām ēkām, dzīvojamiem kvartāliem te, Doneckas apgabalā, ir ikdienas realitāte. Nespējot gūt stratēģiskus panākumus frontes līnijā, krievu armija posta pilsētu pēc pilsētas.

Donbasa reģions, kuru krievi cenšas okupēt jau no 2014. gada, ir Krievijas armijas prioritāte numur viens.

Ir agrs rīts, TV3 Ziņas ir kopā ar artilēristiem, saņemts uzdevums iznīcināt okupantu dzīvo spēku, kurš sācis uzbrukumu Kostjantinivkas virzienā. Šie karavīri strādā ar vēl padomju ražojuma reaktīvo raķešu sistēmu "Uragan".

"Pārsvarā mēs strādājam pa ienaidnieka dzīvo spēku vai viņu tehnikas kolonnām, kad tās sāk uzbrukumu. Šeit vienmēr jābūt gatavībā 24 stundas diennaktī, strādājam bez apstājas," norāda Ukrainas Bruņoto spēku Artilēristu brigādes karavīrs Vadims.

Atgriežoties no uzdevuma, viņš saka: "Arī šoreiz bija dzīvais spēks, mūsu izlūkošana atrada vietu, kur ienaidnieks pulcējas, fiksēja viņu tehnikas kustību pa ceļu Bahmutas virzienā. Mūsu uzdevums bija izbraukt un viņus iznīcināt, lai nepieļautu, ka ienaidnieks tiek līdz mūsu kājnieku pozīcijām."

Karavīri neslēpj – situācija Donbasa frontē ir ārkārtīgi smaga, okupanti uzbrūk bez apstājas. Piemēram, šonakt frontē reģistrēti 160 mēģinājumi pārraut ukraiņu aizsardzību un lielākā daļa no tiem – 128 kaujas sadursmes – tieši Doneckas apgabalā pie Pokrovskas un Kostjantinivkas.

"Viņi masveidā cenšas uzbrukt, šeit ir pievilkti milzīgi spēki. Ar mazām dzīvā spēka grupām viņi bez apstājas cenšas līst uz priekšu. Lai to nepieļautu, mums te vienmēr ir jābūt gatavībā. [TV3 Ziņas: Vai izjūtat, ka krievi šobrīd ir pielikuši visus spēkus, lai sagrābtu Doneckas apgabalu?] Jā, diemžēl ienaidniekam lielgabala gaļas pietiek, šajā virzienā ir pievilktas ļoti daudz okupantu brigādes, armijas korpusi, šeit ir pievilkts arī ievērojams daudzums tehnikas, līdz ar to mums darba ir daudz. Bet viņiem te nekas nesanāks," saka Vadims.

Kara vešanas taktika te mainās pa dienām, un lielāko lomu šobrīd frontē spēlē droni. Tie ievērojami apgrūtina artilēristu darbu. Ir ierīces, ar ko noslāpēt FPV dronus, bet dronus ar optisko šķiedru iespējams likvidēt, tikai tos ieraugot un cenšoties ar automātu vienkārši notriekt. Tāpēc, kamēr ekipāža ievada koordinātas un atklāj uguni, blakus stāv sardze, kas vēro debesis.

"2022., 2023. gadā tas bija cits karš, dronu tik daudz nebija, tie bija retums. Tagad, lai mēs izbrauktu strādāt – ir jākontrolē, jāvēro debesis. Ļoti bieži ir tā, ka izbraucam strādāt, bet nav iespējams atklāt uguni, jo ir jāslēpjas, jāgaida, kad debesis būs tīras no droniem. Viņi mūs redz tāpat, kā mēs viņus," stāsta Vadims.

Šajā ekipāžā puiši ir no dažādiem Ukrainas apgabaliem. Piemēram, Vadims ir no Krimas. Viņa mājas jau 11 gadu ir okupācijā. Sarunām ar Krieviju šeit neviens netic un arī atkāpties no savas zemes negrasās.

"Es pats esmu dzimis un audzis Krimā. Ziniet, es pat nezinu, ko jums pateikt. Ir ļoti skumji, ka viss mūsu tiek iznīcināts, tas sāp, bet mēs viņiem neļausim iet uz priekšu, lai cik smagi nebūtu. Es zinu, ka uzvara ir mūsu pusē. (..) Gribētos, lai tas viss ātrāk beidzas, cik daudz cilvēku ir miruši, cik daudz civilo krievi ir nogalinājuši, bet ziniet, mēs neesam atmetuši cerību iziet līdz mūsu valsts 1991. gada robežām. Es neticu sarunām ar krieviem, pat ja būs sarunas un viņi piekritīs apstāties šajā frontes līnijā, ticiet – viņi atjaunos spēkus un pēc laika ies tālāk, tāpēc mums viņi ir jāaptur, mūsu senči to neizdarīja 2014. gadā, mums tas ir jāizdara tagad," saka Vadims.