Glikozes sensori un insulīna sūkņi Latvijā daudziem diabēta pacientiem ir greznība. Aicina politiķus rīkoties!
Cukura diabēts skar aizvien vairāk cilvēku Latvijā – taču atbilstoša palīdzība ne vienmēr ir pieejama. To secina pacientu organizācijas. Aktuāls un ļoti sāpīgs jautājums, par kuru diskutē jau vairāk nekā divus gadus, ir glikozes sensors – neliela ierīce, kas ne tikai uzlabo slimnieka dzīves kvalitāti, bet atsevišķās situācijās var pat glābt dzīvību. Par to, lai valsts kompensētu šos sensorus 1. tipa diabēta slimniekiem, cīnās gan paši pacienti, gan speciālisti. Taču šobrīd palīdzība apstiprināta tikai atsevišķai cilvēku grupai – pārējie maksā paši.
Alisei ir pirmā tipa diabēts, un sensors uz rokas ir viņas drošības spilvens. "Šī te podziņa uz rokas ir tā saucamais glikozes sensors! Tik maza vienība, kas dara tik daudz…" viņa saka.
Par to, lai Latvijā ikvienam pirmā tipa diabēta pacientam valsts apmaksātu glikozes sensoru, vairāk nekā 12 000 cilvēku – iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" – nobalsoja pirms diviem gadiem. Tā nav greznība, bet gan ikdienas nepieciešamība, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, pārliecināta jauniete.
"Lai mēs zinātu, cik un kurā brīdī ievadīt insulīnu, jāzina glikozes līmenis. Tas asinīs mainās konstanti. Kā amerikāņu kalniņi. Tas, ko ierīce dara, fantastisks, nozīmīgs darbs. Mēra glikozes līmeni katru minūti. Glikozes sensors sniedz iespēju pilnvērtīgi funkcionēt, tas ir svarīgs arī nakts laikā, kad simptomi – apātija un miegainība – saiet labi kopā ar miegu un beigās cilvēks var nepamosties. Un cilvēkiem, kas dzīvo vieni, tas ir bīstami. Un sensors tevi skaļi pa nakti modina," teic Alise.
Šobrīd šos sensorus Alise pērk par saviem līdzekļiem, ik mēnesi tam atvēlot aptuveni 130 eiro: "Tie, kas ar to saskaras, ļoti cer uz valsts atbalstu. Jo tas cilvēkiem ar pirmā tipa diabētu ļoti nepieciešams, pat lai glābtu dzīvību."
Un tādu cilvēku Latvijā ir aptuveni 5000. Tie, kas var atļauties, pērk par savu naudu, pārējie – izmanto valsts kompensētos – klasiskos glikometrus.
"Neērts, un asins paraugi jāņem no pirksta kā laboratorijā. Vidēji pat 10 reizes dienā. Tas ir emocionāls slogs. Tas ir neērti. Izvairies darīt publiski vai ej uz tualeti, kas ir nesanitāri," atklāj Alise.
Latvijas pacientu organizācijas norāda, ka diabēta izplatība Latvijā pieaug, taču pacientiem joprojām nav pieejamas vairākas ārstēšanas iespējas, kas citviet pasaulē tiek uzskatītas par standartu. Piemēram, 1. tipa diabēta pacientiem valsts joprojām neapmaksā glikozes sensorus vai insulīna sūkņus.
"Nākam uz Saeimu aizstāvēt šo iniciatīvu jau vairāk nekā divus gadus. Un te ļoti lēni nonācām līdz tam, ka sensorus apmaksā grūtniecēm un cilvēkiem pēc orgānu transplantācijas," stāsta Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane.
"Mēs saprotam, ka vajadzību daudz, bet sāksim vismaz ar kaut ko. Šobrīd sarunas par budžetiem un vajadzību daudz. Jāskatās finansiālas iespējas un cenas, ko varam atļauties," pauž Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere.
Veselības ministrijas aprēķini liecina: lai pirmā tipa diabēta pacientiem valsts kompensētu glikozes monitorēšanas sistēmas, būtu nepieciešami papildu 5,6 miljoni eiro ik gadu. Tikmēr eksperti pārliecināti, ka tas ne tikai uzlabotu dzīves kvalitāti tūkstošiem cilvēku, bet arī būtiski samazinātu smagu komplikāciju risku un ietaupītu veselības aprūpes sistēmas līdzekļus, kuri šobrīd jātērē, lai šīs komplikācijas ārstētu.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
