Ko "Riga IFF": Filmu "Testaments" un "Mīlestība, kas paliek" pirmizrādes un filmas no lielajiem festivāliem

Filma "Monkas fragmenti"

Pirms pusotra gada, trallinošā un vīterojošā laikmetīgās mūzikas zvaigzne Meredita Monka kāpa un Hanzas Perona skatuves Rīgā. Šovakar kino "Splendid Palace" filma "Monkas fragmenti".

Tā ir kustīga mozaīka par mākslinieces vairāk nekā sešdesmit gadu ilgo radošo darbību. Magnētiskā mūziķe ar spītīgajām bizītēm filmā ir reizē atklāta un pavisam noslēpumaina.

Filma "Tēvs"

Vācijas filmu programmā kinolente "Tēvs". 15 gadus vecā Leo atklāj sava bioloģiskā tēva identitāti un no Vācijas dodas uz Ziemeļitālijas piekrasti, lai satiktu cilvēku, kuru nekad dzīvē nav redzējusi.

Tā sastopas divi nepazīstami un vienlaikus vistuvākie cilvēki – tēvs un meita.

Filma "Flaminga noslēpumainais skatiens"

Vēl šovakar programmā Kannu kinofestivāla vēstnese – filma "Flaminga noslēpumainais skatiens". Nelielā ogļraču pilsētiņā Čīles tuksnesī sāk parādās nezināma slimība. Izplatās baumas, ka to ar skatienu viens otram nodot geju vīrieši.

Pusaudzei Lindai ir jānoskaidro patiesība, jo viņa kopienā ir vienīgā meitene.

Latviešu dokumentālā filma "Testaments"

Tāpat šovakar gaidāma režisora Jāņa Ābeles dokumentālās filmas "Testaments" pirmizrāde un ziemeļvalstu drāma "Mīlestība, kas paliek".

"Testamentā" bohēmas apvārdotais Anatols Imermanis vēlējies, lai viņa pelnus izkaisītu Parīzes sarkano lukturu rajona ielās. Rakstnieka mirstīgās atliekas kopš aiziešanas mūžībā 90. gadu beigās tā arī nav atrodamas, bet pati vēlēšanās – nepiepildīta. Tagad Imermanis ir ieguvis savas dzīves un dzejas rindu privātdetektīvu Aleksandra Zapoļa jeb Semjona Haņina veidolā. Viņa gribas advokāts pieskarsies nemirstībai, kas aizķērusies grāmatu vākos un pie mums, mirstīgajiem. Kā teiktu pats Imermanis, tas ir īstens kriminālgabals.

Režisora Ābeles mīlestība pret franču jauno vilni hibrīddarbā ir infekcioza – tai nepiemīt biogrāfiskās lēnprātības; mēs nekad nezinām, kādu makgafinu viņš no jauna izmetīs skatītājam. Tikmēr scenārija autors Jānis Joņevs neapelē pie Rīgas kā Mazās Parīzes – viņš ieved padomju literāro aprindu atmiņās un erotiskos, biogrāfiskos noslēpumos, par kuriem mēs tik maz zinām.

Ziemeļvalstu drāma "Mīlestība, kas paliek", vai šķiršanās var būt arī viegla? Un vai, tai izejot cauri, mīlestību ir iespējams saglabāt? Reiz vizuālā māksliniece Anna un zvejnieks Magnuss bija neprātīgi iemīlējies vidusskolas pāris – viņi drīz apprecējās, sagaidīja savu pirmdzimto Idu, vēlāk arī abus puikas.

Pēc divdesmit gadiem viņu attiecībās iestājies atsalums un nespēja ieraudzīt otra vajadzības, un nu viņi šķiras. Apātija un skumjas mijas ar gaišo atmiņu starojumu – viņu atvadas pierakstītas uz ūdens, sauszemes, pie vistu kūtiņas, bērnu čalās un uz putnubiedēkļa, kam dots Žannas d’Arkas vārds. Tā virzienā lido bultas, bet to nenosauksi par Amora raidījumiem.

Šķietamajā uzstādījumā "laulības dzīves ainas" neatrast nekā pārzelēta – ziemeļnieciskais humors un absurds mijas ar dabas himnām, lieliskiem aktierdarbiem (lomās zināmie islandieši Sāga Gardarsdottira un Sverrirs Gudnasons) un stāstniecības atjautību. Filmai topot netālu no Paulmasona dzimtās pilsētiņas, tai ir daudz biogrāfisku elementu, kur arī Annas un Magnusa bērnu lomās redzami paša režisora atvases – Ida, Torgilss un Grimurs – un arī sunenīte Panda, kas saņēma "Palmas suņa" balvu.