Tīklu tuneļi un cementa bunkuri. Dzīve Hersonā trīs gadus pēc atbrīvošanas no okupantu gūsta

Tas bija 2022. gada 11. novembris, kad cilvēki plūda uz Ukrainas dienvidu ostas pilsētas galveno laukumu, rokās turot zili-dzeltenos Ukrainas karogus, apskaujot karavīrus, kuri pilsētniekus atbrīvoja no mēnešiem ilgā Krievijas gūsta.

Hersonieši tobrīd ticēja, ka ļaunākais ir aiz muguras. Taču karš mainīja savu formu. Tagad krievu karaspēks regulāri uzbrūk no Dņipras upes otras puses, pilsētas gaisa telpu pārņēmuši bezpilota lidaparāti, tie lido virs tukšajiem pagalmiem un namiem ar izsistiem logiem.

Tomēr cilvēki, kas nolēmuši palikt Hersonā, apgalvo, ka dzīve teju tukšā, slēgtā pilsētā vienalga ir pieņemamāka nekā Krievijas okupācijā.

Nesenā Andželīnas Džolijas vizīte bija vietējo iedzīvotāju gaidīts morāls atbalsts. Aktrises fotogrāfijas rāda iedzīvotāju ikdienas cīņu par izdzīvošanu – pagrabos, ielās, kas no triecieniem pasargāti ar šauriem tīkla koridoriem, sargājot iedzīvotājus no bezpilota lidaparātu triecieniem.

Reiz mājvieta 280 000 iedzīvotāju, Hersona kļuvusi par frontes līnijas posmu un grimst aizmirstībā. Te ikdienas atskan sprādzieni.

55 gadu vecās Olhas Komanitskas mazais ziedu kiosks izceļas uz bumbu triecienos izpostītā Hersonas centra fona. Augstajos spaiņos sakārtotas sarkanās un baltās rozes, reiz pūļu piepildītajā centrā tagad var sastapt tikai dažus ziedu kioska klientus. "Gandrīz neviens nepērk ziedus," viņa saka. "Mēs vienkārši cenšamies izdzīvot." Nu jau gandrīz 30 gadus Olha ar vīru audzē ziedus Hersonas laukos. Siltumnīcas ir iznīcinātas, palicis tikai kiosks pilsētas centrā. Olhai aplikusi melnu lakatu, jo viņas vīrs, tā uzskata sieviete, mira no kara apstākļu izraisītas sirds slimības.

Ir nedroši atrasties ziedu kioskā Hersonas centrā, atzīst Olha, kurai pāri galvai reiz lidojusi granāta. Izdzīvojusi tāpēc, ka laikus noliecās. Sieviete teic, ka nu jau ir apguvusi dažādu ieroču radītās skaņas, spēj atšķirt artilēriju, raķetes un bumbas, tomēr visbriesmīgākie esot droni, no tiem viņa cenšas slēpties, turoties pie ēku sienām, zem kokiem, dodoties mājup no kioska.

Sievietes seja atplaukst smaidā vien tad, kad viņa atminas pilsētas atbrīvošanu no Krievijas okupācijas. "Tā diena bija brīnišķīga," teic sieviete.

Virs pilsētas ielām pašvaldības darbinieki turpina izstiept plastmasas tīklus – tos, kurus iepriekš izmantoja celtniecības objektos, bet tagad ar tiem sargā iedzīvotājus no droniem.

Kādā no Hersonas slimnīcām ieeja pilnībā apklāta ar aizsargtīklu, no sāniem, no augšas, ap perimetru, atstājot tikai šauru eju personālam un pacientiem. Tieši objekti, kur cilvēki pulcējas visvairāk, lielākoties kļūst par uzbrukuma mērķiem.

Neraugoties uz pastāvīgo spriedzi un pastāvīgajiem draudiem no gaisa, pilsēta ir dzīva. Aizvien darbojas pasta nodaļas, kaut ieejas bloķētas ar betona plāksnēm sprādzienu absorbēšanai. Autobusu pieturās, kur transports aizvien darbojas, neraugoties uz riskiem, uzstādīti nelieli cementa bunkuri, tie atgādina – apšaudes var sākties kuru katru mirkli.

28 gadus vecais Makss, kurš drošības apsvērumu dēļ nevēlējās atklāt savu uzvārdu, dien 310. jūras elektroniskās kara darbības bataljonā. 310. bataljons atbildīgs par elektronisko aizsardzību Hersonas un reģiona teritorijā. Viņš atklāj, ka postenis drīzāk līdzinās programmētāja darba vietai – datoru ekrānos redzamas kartes un datu plūsma. Maksa pienākums ir atklāt okupantu mērķus un nodrošināt, lai iebrucēji savu misiju – civiliedzīvotāji, infrastruktūra, transportlīdzekļi, humānās palīdzības konvoji – nevarētu izpildīt.

Karavīrs atklāj, ka nepilnas dienas laikā uz Hersonu tiek raidīti līdz pat 250 "FPV" dronu. Maksa vienība no savas darba vietas spēj pārtvert līdz pat 90% krievu raidīto dronu.

"Kad redzi, kā drons trāpa karavīram vai civiliedzīvotājam, tas sāp – tas nomāc dvēseli. Tu vēlies darīt visu iespējamo, lai tas nekad vairs neatkārtotos," klāsta Makss, piebilstot, ka ar aprīkojumu karavīri spēj pārtvert Krievijas lidaparātu tiešraides un reālajā laikā sekot līdzi to darbībai. "Es domāju, ka viņi vienkārši vēlas iznīcināt mūs kā nāciju – ne tikai militāro, bet visus: lai mēs pārstātu eksistēt," viedokli pauž Makss.

Lai varētu uzturēt sajūtu par normālu dzīvi, atsevišķas aktivitātes, sevišķi tās, kas saistās ar bērniem, Hersonā ir pārvietotas uz pazemi. Kāda dzīvokļu nama pagraba telpas pārvērstas par mājīgām istabām ar krāsainu noformējumu. Reizi nedēļā te pulcējas bērnu klubs, lai spēlētu šahu un dambreti. Bērni te koncentrējas spēles gājieniem, smejas un brīvi klīst pa telpu, kurā izvietoti arī plakāti par to, kā elpot, ja atskan trauksme. Šaha trenere Oksana Horošavina atzīst, ka pēdējos divos gados klubs ir galvenokārt tā vieta, kur bērni var satikties un draudzēties. Gandrīz visu laiku bērni pavada iekštelpās, mācoties tiešsaistē. "Viss viņu dzīvē notiek attālināti," teic šaha trenere.

Vēl nesen bērni varēja doties turnīros uz Mikolajivu un tur pavadīt laiku ārā. Šobrīd braucieni ir kļuvuši pārāk bīstami. Citā pagrabā 16 gadus vecs Artems Tsilinko, kurš ir vidusskolas pēdējās klases audzēknis un cer studēt zobārstniecību, kopā ar vienaudžiem trenējas boksā.  Viņš gandrīz ceturtdaļu savas dzīves pavadījis kara apstākļos, un atzīst, ka bailes par savu dzīvību ar laiku mazinās. Tomēr naktīs, kad notiek intensīva apšaude, tās atgriežas. "Kad sēdi pagrabā, sirds sitas strauji," viņš saka. "Pēc tam ir grūti aizmigt."