"Latvijas Lepnums" Gita Jones – Kauguru skolas bijusī skolniece, kuras labestība maina bērnu dzīves

Pašai Gitai gan bērnībā, gan jaunībā bija ļoti sarežģīta dzīve – vēstulē raksta Gitas pieteicējs "Latvijas Lepnums" balvai. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa pārcēlās uz Londonu, kur atrada darbu un varēja sevi nodrošināt. Vēlāk satika savu mīlestību, dzīves draugu, nodibināja ģimeni, apguva profesiju un nu audzina divus brīnišķīgus bērnus.

Vēl mācoties skolā, Gita pati reiz saņēma kāda mecenāta balvu – iespēju par labām sekmēm doties uz operas izrādi. Šis notikums Gitu ļoti motivēja turpināt labi mācīties un raisīja sapratni, ka katram bērnam ļoti nepieciešams novērtējums – ne tikai tam, kurš labi mācās, bet arī tam, kurš ļoti cenšas.

Tā Gitai radās ideja kļūt par mecenāti. Katru gadu viņa savai skolai ziedo tūkstošiem eiro, lai bērni var apmeklēt muzejus, pasākumus, ceļot. Pateicoties Gitas atbalstam, jau desmit gadus bērni saņem "Gitas balvu".

Šī balva nav paredzēta, kā ierasts, "labiniekiem", bet tieši centīgākajiem, radošākajiem, aktīvākajiem. Un īpaši tad, ja sekmes nav izcilas, bet bērns izceļas ar savu talantu. Jau apmēram 500 bērni ir saņēmuši šo īpašo balvu.

Gita sarunā ar "tv3.lv" atminas savas skolas gaitas, kad pati saņēma līdzīgu prēmiju. Viņa stāsta, ka viena no bērnu emocionālajām vajadzībām ir būt pamanītiem un novērtētiem par to, ko viņi dara. "Es atcerējos to, kad pati gāju skolā, kā man lika justies, kad es saņēmu to balvu. Tas ir ļoti, ļoti jauki. Tas palīdz pašapziņai un vispār ir ļoti pozitīvi," teic Gita.

Tas arī viņā raisījis ideju šo balvu atdzīvināt, jo iepriekšējā skolas mecenāte nu devusies viņsaulē. Tā tapusi "Gitas balva", kas tiek pasniegta skolēniem par uzcītību un centību.

Gita neslēpj, ka saņemt zvanu par piešķirto balvu, bijis liels pārsteigums. Viņai pašai ir sajūta, ka nedara tik daudz, lai balvu piešķirtu tikai viņai. "Tas man paprasa tikai nedaudz – pārskaitīt naudu, bet savu laiku es tam neesmu devusi, kas, manuprāt, ir daudz dārgāks."

Laureāte sarunas laikā vairākkārt norāda, ka balvu pelnījuši tieši skolotāji, kas ikdienā strādā Kauguru pamatskolā, tiekas ar skolēniem, māca viņus un arī attiecīgi lemj, kas tad būs "Gitas balvas" saņēmēji.

"Skolotāja, kura mani nominēja, īstenībā ir tā, kas dara pārsvarā to darbu. Es vienkārši to atbalstu finansiāli, kā dēļ nejūtos to pelnījusi. Viņai to vajadzēja dabūt," atklāj Gita, kas arī lēmusi "Latvijas Lepnums" zelta ābeli nodot skolotāja izvietošanai apskatē Kauguru pamatskolā.

Vienlaikus Gita zina stāstīt, ka viņas balvas saņēmējus nemaz neesot tik viegli izraudzīties, jo jauno talantu esot daudz un katram ir vēlme dot iespēju gūt jaunas pieredzes. Un, lai arī pati ikdienā nevar būt klātienē, Gita regulāri saņem skolotājas sūtītas fotogrāfijas un nelielas atskaites par to, kā naudiņa izmantota un kā bērniem tas paticis.

Kā arī minēts pieteikuma vēstulē, Gita jau 18 gadus dzīvo Lielbritānijā. Viņa atzīst, ka atbalstot savas pamatskolas skolēnus, tas viņai palīdz zināmā mērā saglabāt saikni ar Latviju – savu dzimteni. Un, protams, iespēja sagādāt kādam bērnam prieku sniedz lielu gandarījumu.

Gita stāsta, ka tuvāko gadu laikā atgriezties Latvijā neplāno, jo viņai pašai ir divi mazi bērni, kas mācās skolā, proti, viņa vēlas saglabāt stabilitāti. Taču neizslēdz tādu iespēju pilnībā, jo jaunākais dēls Latviju iemīlējis, arī tajā nedzīvojot.

"Viņam ir seši gadiņi, un viņam te ļoti patīk. Kad runājam par to, ko darīsim, kur brauksim, viņš saka – uz Latviju! Kad ejam gulēt, es viņam angliski saku: "es tevi mīlu", bet viņš lūdz mani to pateikt latviski. Es redzu, cik manam dēlam ir liela interese par Latviju, kas arī man rada vēlmi vairāk uz šejieni atbraukt," saka Gita.

Viņai ļoti veiksmīgi izdevies savos bērnos radīt interesi un mīlestību pret vietu, kurā sakņojas viņu saknes, un mājām, kuras īsti nekad nav bijušas mājas. Gitas dēls arī bija klātesošs "Latvijas Lepnums" svinīgajā ceremonijā, par ko viņam bija īpašs prieks.

Mecenāte arī stāsta, lai gan dzīvo dažādās valstīs un "Gitas balvas" laureātus viņai neizdodas satikt, viņa bieži par šiem bērniem domā. Viņai ir liels prieks, ka var savā ziņā būt daļa no viņu dzīves un kaut kādā veidā palīdzēt.

"Es varētu novēlēt – kad ir kādas sliktās dienas, nepadoties. Kad ir kāds grūtāks posms, ticēt labajam, jo apkārt ir daudz labu cilvēku, kuriem rūp. Censties darīt to, ko dara, iesaistīties, ticēt pašiem sev, ka viņi ir lieliski, ka katram ir kaut kas, ko piedāvāt pasaulei," savas skolas audzēkņiem novēl Gita.

Viņa arī neslēpj, ka pašai ar sevi lepoties nemaz nav tik viegli. Vieglāk ir lepoties ar citiem, taču "Latvijas Lepnums" balva ir labs iemesls novērtēt arī savu darbu.