"Latvijas Lepnums" Viesturs Morozs, kura pašaizliedzīgā rīcība palīdzēja glābt likteņupē iekritušo Igoru

2025. gada 1. maija rītā makšķerēšanas sezonu atklāja trīs pieredzējuši Dārziņu apkaimes makšķernieki – divi bērnības draugi – Igors, Jānis – un Jāņa radinieks, rakstīts "Latvijas Lepnums" pieteikuma vēstulē. Rīts bija jauks un saulains, Daugavas ūdens samērā mierīgs. Viss bija kā parasti. Igora ģimene saņēma prieka pilnu video ar pirmo līdaku. Tad pienāca pusdienlaiks, un ziņu vairs nebija.

Vējš bija kļuvis stiprāks, un Daugavas ūdens nemierīgāks. Neviens nevarēja paredzēt, ka viens mirklis, straume, vējš un viļņi izmainīs šo makšķernieku un viņu tuvinieku dzīves.  Laivā iesmēlās ūdens. Vestes, kuras bija laivā, taču nebija uzvilktas, katrs paņēma pie rokas. Vīri centās tikt galā ar situāciju un nokļūt krastā, taču neveiksmīgi.

Laiva apgāzās. Visi trīs makšķernieki attapās ledainajā Daugavas ūdenī. Lai arī visi trīs centās saglabāt mieru un skaidru prātu, tomēr situācija katru no viņiem ietekmēja savādāk.

Viens no makšķerniekiem pieņēma lēmu peldēt prom no laivas. Viņam izdevās izpeldēt krastā. Otrs, neskatoties uz to, ka veste laivas apgāšanās brīdi tika pazaudēta, arī lēma peldēt uz krastu. Atlaidis laivu un uzsākot peldēt, viņš Igoram drīz teicis: "Es vairāk nevaru," un pazudis Daugavas nemierīgajā ūdenī.

Igors bija palicis viens. Turoties pie apgāzušās laivas, viņš turpināja saukt pēc palīdzības. Kā pats atceroties saka: "Es domāju, ka būšu nākamais, ka nespēšu noturēties un aiziešu līdzi Jānim." Taču domas par mājām un ģimeni Igoram neļāva padoties.

Daugavas otrā krastā dzīvojošais Viesturs Morozs bija tas, kurš no tāluma sadzirdēja Igora palīgā saucienus. Viņš nekavējoties meta pie malas savus iesāktos darbus un skrēja uz krastu, lai sēstos savā laivā un steigtos palīgā. Viesturs, airējot cauri nemierīgajiem Daugavas viļņiem un vienlaicīgi komunicējot ar atbildīgajiem dienestiem pa tālruni, riskējot ar savu dzīvību un izliekot visus savus spēkus, sasniedza Igoru.

Šajā brīdī katra minūte un sekunde bija svarīga, jo ledainais 1. maija ūdens jau sāka atņemt Igoram spēkus. Viesturam sasniedzot Igoru, viņš jau bijis bāls un sācis zaudēt samaņu. Igors pieķērās pie Viestura laivas. Viņš atceras, ka Viesturs saucis: "Turies un kustini kājas, tu tikai kustini kājas!" Viesturam izdevās Igoru nogādāt krastā, kur jau bija ieradusies Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde.

Pateicoties Viestura ātrajai, izlēmīgajai un pašaizliedzīgajai rīcībai, Igors šodien ir ar saviem mīļajiem.

Kopš nelaimes pagājuši nepilni septiņi mēneši. Likteņupi Daugavu Viesturs no savas mājas redz katru dienu, kas neviļus regulāri liek atgriezties traģiskajā 1. maija dienā. Sarunā ar "tv3.lv" viņš norāda, ka emocijas par notikušo vairs nav tik spilgtas un saasinātas, jo laiks tās maina. Un tomēr Viesturs ar ģimeni, visticamāk, visu savu mūžu dzīvos upes krastā, līdz ar to šis notikums viņus nekad nepametīs.

Uz jautājumu, kas viņā nostrādājis, dzirdot Igora palīgā saucienus, – vai tas bija instinkts, apzināta rīcība vai automātiskas darbības, Viesturs noteic – pēdējais variants. "Kad dzirdēju palīgā saucienu pirmo reizi, paskatījos, īsti neko neredzēju, jo dārziņos bieži cilvēki vienkārši svin dzīvi, notikumus. Atgriezos pie tā, ko darīju – krāsoju sētu, bet pēc dažām sekundēm dzirdēju papildu kliedzienu. Tad sapratu, ka kaut kas tur ir."

Kliedziens neesot bijis "parasts", bet drīzāk spilgts, izmisuma pilns. Tā Viesturs vēlreiz palūkojās Daugavas virzienā un šoreiz ieraudzīja, kas ir noticis. Tālāk viss noticis automātiski – zvans 112, skrējiens pēc glābšanas vestēm, vienīgo laivu, kas bija pieejama.

Viesturs pats ir pārsteigts par to, cik skaidrs bijis viņa prāts nelaimes brīdī. Viņš bijis pārliecināts, ka, ja vajadzēs, varēs ielekt aukstajā ūdenī un spēs tajā kādu laiku izturēt. Viņam bija pārliecība – ja kaut kas notiks, viņš spēs izkļūt. Visu notikuma laiku Viesturs spējis saglabāt mieru.

Kad izdevies Igoru izvilkt krastā, nodot mediķiem un pašam atgriezties mājās, adrenalīns un saspringums atlaidis. Līdz ar to izgaisis arī skaidrais un savāktais prāts, miers. Iestājies stress, sava veida panika un neziņa par to, kas tālāk noticis ar Igoru. Tāpat Viesturs prātā gājis cauri veiktajiem soļiem, analizējis, ko un kā varbūt varēja darīt citādāk, ātrāk. Kādā brīdī arī pārņēmuši drebuļi.

Viesturs stāsta, ka viņa vecāki vienmēr rādījuši piemēru tam, kādam jābūt pret līdzcilvēkiem – tiem jāpalīdz, neko neprasot pretī. Arī šajā situācijā ne mirkli viņam prātā neradās domas, ka palīdzēt nevajag.

Vīrietis atminas, ka todien pretējā Daugavas krastā atradies lērums cilvēku. Katram nevajag mesties ūdenī un būt par varoni, taču palīdzēt var, arī piezvanot 112. Bez Viestura zvana, tikai vēl viens cilvēks bija zvanījis glābējiem par nelaimi Daugavā.

Viesturs vērš uzmanību, ka viņam neizprotama liekas daudzu līdzcilvēku rīcība šādās un citās nelaimēs, proti, pirmā doma ir paņemt mobilo telefonu, to nofilmēt un varbūt pat publicēt sociālajos tīklos, nevis palīdzēt. Viņš vēlreiz akcentē, ka visiem nav jāmetas ūdeni vai ugunī, nav jāpārvērtē savi spēki un jāriskē ar savu drošību un dzīvību, bet arī viens zvans 112 var būt izšķirošs. Bet ne tikai.

"Arī tava balss, bļaušana palīgā var palīdzēt, nevis tikai skatīties, kā no upes bļauj. Ja nav telefona, sauc palīgā, uzrunā citus, lai piezvana dienestiem," rosina Viesturs.

1. maija notikums Daugavā viņam licis pēcāk pārdomāt, kādā sabiedrībā dzīvojam, kādā gribam dzīvot, kādā gribam audzināt savus bērnus.

Lai arī izglābtā Igora ģimene Viesturā redz sargeņģeli, pat varoni, viņam pašam sevi ar tādu grūti asociēt. Viesturs atklāj, ka pirmajā mirklī, kad viņam zvanīts un teikts par nomināciju balvai, viņš vairījies to pieņemt. Bijusi pacilātība, taču nav juties balvu pelnījis.

Patiesībā viņa ģimenes locekļi iepriekš bija izteikušies, ka varētu Viesturu pieteikt "Latvijas Lepnums" balvai, taču viņš atmetis: "Nekādā gadījumā!" Tad nu to izdarījuši Igora tuvinieki. Tas mudinājusi balvu tomēr pieņemt.

Viesturs Morozs

"Latvijas Lepnums 2025"

"Es esmu apmeklējis pirmās palīdzīgas kursus, līdz ar to man likās, ka tas bija parasts pienākums, ko es izdarīju. (..) Kad uz filmēšanu ciemos atbrauca izglābtā kunga ģimene – bērns, sieva, tad pa īstam saproti, ka kaut ko esi izdarījis. Tad var arī sev nedaudz uzsist pa plecu, bet identificēties ar varoni vai sargeņģeli? Nē. Vienkārši cilvēks, kurš var pasniegt roku kādam, kas ir nelaimē. Tā var būt arī mazāka palīdzība, bet dažreiz arī ar mazu darbiņu tu vari mainīt otra dzīvi. Tas ir tas vēstījums, kuru es gribētu nodot."

Līdz iepazīšanās stāsta filmēšanai Viesturs kopš 1. maija notikumiem vairs nebija saticis Igoru. Ar viņu bija sazinājusies Igora mamma un māsa, bet ne pats vīrietis. Viesturs gan saprot, kāpēc tā ir. Viņam tomēr tas bija traģisks negadījums, kurā bojā gāja bērnības draugs. Un satikšanās arī ar savu glābēju liek šajā liktenīgajā dienā atgriezties. Taču Viesturs izteic cerību, ka abu ģimenes nākotnē kaut kādā veidā varētu uzturēt kontaktu.

Jānorāda, ka Viesturs arī ir BMX treneris un ikdienā trenē kā jauniešus, tā arī pieaugušos. Viņš atzīst, ka vēlētos, lai "Latvijas Lepnums" nominācija vēl vairāk iedvesmo viņa audzēkņus, kuri treniņos apmācās ne tikai fiziskajā spēkā, bet arī mentālajā, cilvēciskajā, psiholoģiskajā un vispārējā komandas darbā.

"Cieņa vienam pret otru – tas ir svarīgākais. Mūsdienās skolās visur ir mobings, bet ne manos treniņos. Es viņiem mācu, ka esam cieņpilni, ka palīdzēt vājākam, tostarp skolā, ir stilīgi – no tā nav jākaunas. Mēs mācām, ka sportisti ir cilvēki ar spēcīgām personībām, kuriem citi seko. Tas ir tas, ko es gribu viņos ielikt," stāsta Viesturs.

Arī viņš norāda, ka vispār lepoties par sevi – maziem, lieliem, vienalga kādiem sasniegumiem – nav nemaz tik viegli. Prieks ir, bet lielāko gandarījumu sniedz tas, ja par tevi lepojas un priecājas tava ģimene. "Mēs jau latvieši vispār sevi nenovērtējam līdz galam. (..) Bet man dienas beigās svarīgākais ir, kad mana ģimene lepojas un priecājas par mani. Tas man ir pats galvenais."