Vai ir iespējam pazust no zemes virsas? Pilnīgi izkūpēt gaisā? It kā ne. Bet tajā pašā laikā ik dienu pasaulē pazūd cilvēki, kurus tā arī nekad neatrod. Tuviniekiem paliek vien neatbildēti jautājumi un turpmākā dzīve rit starp samierināšanos un cerību reiz tomēr atkal satikties. Ko šis pārdzīvojums nozīmē tuviniekiem, kā sadzīvot ar neziņu un vai tiešām cerība, kas tuvinieks reiz atradīsies, nekad nemirst? TV3 sarunu raidījumā "Zilonis studijā" savā stāstā dalās pavārs un uzņēmējs Ēriks Ozollapa, kura tēvs pirms vairāk nekā 10 gadiem bez vēsts pazuda Kanādā.
Ērika tēvs uzņēmējs Jānis Ozollapa uz dzīvi Kanādā bija pārcēlies laikā, kad Latvijā tika piedzīvota ekonomiskā krīze un dzīvesvietas maiņu veicināja arī nesaskaņas ar biznesa partneriem. Radās iespēja pārcelties uz Kanādu, un Jānis to izdarīja – biznesu attīstīja Kanādā, kur arī iedzīvojās. Līdz savai pazušanai 2014. gada rudenī Jānis Kanādā bija nodzīvojis trīs četrus gadus.
Kā atminas Ēriks, septembra pēdējā dienā, pamostoties no rīta, telefonā bija ļoti daudz neatbildētu zvanu, īsziņas ar jautājumiem, vai viņš zina, kur ir viņa tēvs. "Netipiski viņam viņš pēkšņi aizbraucis pusdienās un vienkārši izgaisis. Tur arī stāsts beidzās," saka Ēriks.
Pēc pāris dienām tika atrasta Jāņa automašīna, kas arī neraksturīgi viņam bija pilnīgi iztīrīta. Vienīgais pavediens bija kamera no blakus noliktavas, kurā redzams, kā viņa auto pabrauc garām un pēc kādas minūtes garām paskrien kāds vīrietis, kas pēc silueta nav Ērika tētis. "Un viss. Kopš tās reizes nav pilnīgi nekā – ne nopingots telefons, nekā. Tukšums. Cilvēks vienkārši izgaist."
Saistībā ar izmeklēšanu Ēriks notikumiem sekoja no Latvijas un uz Kanādu nedevās. "Bija sezona un īsti nebija jēgas, bet katru dienu runāju ar izmeklētājiem, policiju. Uz vietas tēta draugi, cik nu varēja, tajā visā iesaistījās. Meklēja, līdz… Atbilde ir pēc divām dienām, pēc četrām, pēc nedēļas… Lēnā garā viss kaut kā izgaist. Karstās pēdas laikam atdziest."
Ēriku pārņēma liela bezspēcības sajūta. "Arī sēdēšana principā uz telefona. Meklēju ziņas pa visiem Kanādas portāliem, kur kāds atrasts vai nav atrasts, kur atrasts kāds neatpazīts cilvēks. Es meklēju internetā un arī gaidīju kaut kādus jaunumus. Es sāku pierast pie tā, ka visu laiku telefons ir rokā, jo es mūžīgi kaut ko gaidu. Ko es gaidu, tā arī vairs nezinu," stāsta Ēriks.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Kopš tēta pazušanas pagājuši jau 11 gadi.
"Ceram, gaidām. Visādi stāsti dzirdēti. Arī pēc 30-40 gadiem cilvēki uzrodas. Kamēr nav beigas, vienmēr kaut ko gaidīsi."
Vai laiks brūces dziedē un kļūst vieglāk vai gluži pretēji – tās plēš arvien dziļākas? "Ir brīži, kas uzjundī vairāk, un ir tāda mazliet… Es pat nevaru izskaidrot to sajūtu. Tā kā tam nespēj noticēt – kā tā var būt, ka nav. Bet ikdienā to apzinies, aprodi ar to. Galu galā mēs nedzīvojam to dzīvi, mēs dzīvojam savu. Pateicoties terapijai un daudziem cilvēkiem, ar kuriem runāju, iemācījos pieņemt to, ka galu galā mana dzīve tur neapstājās. Ir jādzīvo tālāk."
Kā stāsta Ēriks, "pirmais vilnis" saistībā ar informācijas par tēva pazušanu izplatīšanu Kanādas medijos bija masveidīgs. "Tur nevar neko piesieties."
Likumsargi, cik Ēriks saprata, izmeklēšanā "intervēja, meklēja, noskaidroja principā to pašu, ko mēs arī zinājām. Es negribu izklausīties kā rasists vai aizvainot, bet, ja Latvijā pazustu no trešās pasaules valsts kāds kurjers, ēdiena piegādātājs, cik nopietni policija tam pievērstos? Uztaisītu pirmo vilni, bet vai ilgtermiņā iesaistītos tāpat kā, meklējot savu pilsoni? Es šaubos.
Esmu dzīvojis Amerikā, Kanādā. Nevajag arī izpušķot tās valstis, ka tur viss notiek baigi pareizi. Tur korupcija ir vēl trakāka nekā Latvijā un visiem ir vēl vairāk vienalga."
Bieži vien pazudušu cilvēku meklēšanā gatavi steigties palīgā ekstrasensi un gaišreģi. Ēriks šajā jautājumā ir ļoti skeptisks. "Tik daudz ar viņiem esmu runājis. Esmu runājis pat ar "Ekstrasensu cīņu" uzvarētāju. Tas viss ir pilnīgs… Es neticu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Es uzskatu, ka tā ir mākslīga ilūziju radīšana – 50:50. Es arī varu pateikt – miris vai dzīvs. Sanāca, atrada mirušu. Vai tāpēc esmu ekstrasenss? Nē, es uzminēju 50:50 iespēju. Esmu dzirdējis tika daudz versiju, un katra nākamā ir stulbāka par iepriekšējo."
Tajā pašā laikā Ēriks saprot, ka cilvēkam vēršanās pie gaišreģa ir pēdējais salmiņš, kam pieķerties.
Taču cerība, ka tēvu varētu atrast, Ērikam nav zudusi. "Kāpēc gan lai pazustu? Mēs savu dzīvi un laimi balstām uz cerību par kaut ko labāku. Mēs dzīvojam, balstoties uz cerību un kaut kādu mērķi," saka Ēriks.
Vienlaikus doma, ka Ēriks uzzinātu, kas ir noticis, kaut vai to, ka tētis ir miris, nestu atvieglojumu. "Neziņa – tas ir pats grūtākais," saka Ēriks. "Sadzīvot ar nāvi ir daudz vieglāk nekā sadzīvot ar tukšu cerību."
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!
Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2025
