Pēc atgriešanās no ekspedīcijas Svalbārā gaviļmeistars Renārs Zeltiņš atzīst – piedzīvotais Arktikā bijis ne tikai fizisks izaicinājums, bet arī spēcīgs iekšējs "transformators". Pēc-ekspedīcijas intervijā viņš atklāti runā par to, kā nekomforts liek no jauna novērtēt ikdienu, kāpēc dažkārt ir jāatslēdzas no pasaules un kādas bailes viņu pavadījušas ceļā.
Pēc atgriešanās civilizācijā Zeltiņam spilgtākās emocijas raisījušas pavisam vienkāršas lietas. "Tas kolas malks bija kaut kas fantastisks. Un laikam tā bija mana svētlaimīgākā duša – mazgājos un vienkārši baudīju ūdeni," stāsta Zeltiņš.
Viņš atzīst, ka ikdienas skrējienā cilvēki bieži aizmirst novērtēt lietas, kas šķiet pašsaprotamas. "Mēs nenovērtējam ne tikai dušu vai ērtu guļvietu, bet arī to, ka mēs varam elpot, domāt, sajust. Tas viss mums ir dots kā dāvana." Ekspedīcija likusi apzināties, ka šādas privilēģijas nav pieejamas visiem. "Izejot cauri ārpus zonas pieredzei, atnāk atklāsme – ne visiem tas ir ļauts, ne visiem tas ir dots."
Zeltiņš uzsver – tikai nonākot nekomfortā, iespējams patiesi novērtēt komfortu. "Ir jābūt bez telefona, nekomfortā, lai saprastu, cik labi ir. Līdzīgi kā – ir jābūt apakšā, lai tu saprastu, cik labi ir augšā." Viņš paralēles velk arī ar savu sportisko pieredzi. "Es 20 gadus spēlēju basketbolu, un viena no lietām, ko iemācījos, ir – kā zaudēt. Jo tikai zaudējot tu saproti, cik salda garša ir uzvarēt."
Atgriežoties no ekspedīcijas, viena no pirmajām sajūtām bijusi vēlme dot ziņu tuviniekiem. "Pirmā lieta – paziņot savējiem, ka esi sveiks un vesels, ka komandai viss ir kārtībā." Taču jau drīz pēc tam radusies pretēja sajūta. "Es paskatījos ziņas, sociālos tīklus, un man bija sajūta – es gribu to visu izslēgt. Vienkārši pabūt kopā ar jums un parunāties par to, kā mums gāja."
Zeltiņš atzīst – viņš tic zīmēm un signāliem, un piedāvājumu doties ekspedīcijā uztvēris kā iespēju, kuru nedrīkst laist garām. "Es ticu, ka šīs iespējas ir jāizmanto."
Viņš atceras kādu sarunu par dzīves jēgu, kas palikusi atmiņā uz visu mūžu. "Dzīves jēga ir trīs lietas – dzīvība, laiks un izvēle. Mēs piedzimstam, mums ir dots laiks, un mums ir jāizdara pareizās izvēles." Zeltiņš atzīst, ka jau pirmajā brīdī zinājis – dosies. "Kad man piezvanīja, es principā jau zināju, ka iešu. Man tikai bija jāsaprot praktiskās lietas."
Viņš arī pateicas liktenim un savai profesijai, kas ļāvusi nonākt šādā pieredzē, taču uzsver – svarīgākais ir cilvēka iekšējā pasaule. "Es domāju, ka jūs vērtējat dvēseli, iekšējo pasauli, ķīmiju ar citiem. Par to man jāsaka paldies mammai."
Pirms ekspedīcijas Zeltiņam bijušas arī ļoti konkrētas bailes. "Man bija bažas, vai mans ķermenis izturēs. Es ļoti gribēju iet līdz galam kopā ar visiem un nekļūt par nastu." Otras lielās bailes bijušas eksotiskākas. "Es murgaini baidījos no lāča. Man likās, ka viņi nāks baros," atzīst Zeltiņš.
Laikam ejot, bailes mazinājušās, pieaugot uzticībai komandai un tās profesionalitātei. "Ceturtajā, piektajā dienā sapratu – šoreiz mēs viņu nesatiksim. Mēs redzējām pēdas, piedzīvojām, un ar to pietiek."
Septiņas sabiedrībā zināmas personas kopā ar raidījuma vadītāju Kristīni Garklāvu dodas elpu aizraujošā 130 km garā pārgājienā pa nomaļo Svalbāra arhipelāgu Arktikā. Viņus sagaida ledāju upes, tundras plašumi, stāvas klintis un neprognozējami laikapstākļi, bet visu nepieciešamo nāksies nest mugursomās. Šajā skarbajā zemē, kur mājo arī leduslāči, dalībnieki pārbaudīs savas fiziskās un psiholoģiskās izturības robežas, pieredzot patieso atrašanos “ārpus zonas”.
