Miegs kļuvis saraustīts un sapņos atgriežas tundra. Daugulis pēc Svalbāras ekspedīcijas atzīst – teltī miegs bijis ciešāks

RSU docents un Analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors Mārtiņš Daugulis pēc ekspedīcijas atzīst – atgriešanās civilizācijā nav bijusi viegla.

Telefons, internets, gulta un silts ēdiens, kas šķietami simbolizē komfortu, viņam radījuši paradoksālu sajūtu. "Kas ir paradoksāli, bet sliktāks. Teltī es gulēju daudz labāk," viņš saka, piebilstot, ka pilsētā miegs kļuvis saraustīts un sapņos vēl atgriežas tundra – mietiņi, aukstums un nepārtrauktais ceļš uz priekšu.

Šī ekspedīcija Mārtiņam bijusi ne tikai fizisks pārbaudījums, bet arī dziļš iekšējs process. Viņš atzīst, ka tieši atrautība no ierastās informācijas plūsmas devusi spēcīgu atklāsmi: "Tajā telefonā es sapratu, ka nekā nav. Tur tiešām nekā nav." Viens no viņa personīgajiem secinājumiem pēc šī ceļojuma ir apņemšanās vairs nepiespiest sevi atgriezties sociālajos tīklos garlaicības dēļ, jo pasaule neprasa nepārtrauktu uzmanību ekrānam.

Ekspedīciju viņš raksturo kā prāta un ķermeņa "sakausēšanu no jauna". Ikdienā, dzīvojot Rīgā, tie bieži bijuši kā divas atsevišķas pasaules, bet Arktikas klusumā viss savienojies vienotā ritmā – solis, elpa, daba un cilvēki blakus. Īpaši spilgti atmiņā palicis brīdis, kad fiziska izsīkuma laikā viņš krita un salauza nūju, bet komandas biedrs pirmais sniedza palīdzību un iemācīja pareizi elpot kalnā. "Ko tu domāsi tur par cilvēkiem, kaut ko apkārt," viņš atceras, raksturojot sajūtu, ka tajā mirklī zuda ego un palika tikai savstarpējs atbalsts.

Runājot par savu spēku, Mārtiņš ir godīgs – pats to vēl līdz galam neapzinās. Citi no malas esot redzējuši viņā apņēmību un izturību, taču viņš pats jūtas bijis izdzīvošanas režīmā. Tomēr tieši šis režīms, kurā galvā ir maz trokšņa un dzīve reducējas līdz solim un ritmam, viņam šķiet tuvāks "īstajam" Mārtiņam nekā pilsētas ikdienas vērotājs. "Es nezinu, kurš ir tas īstais Mārtiņš. Bet man šis, kas bija ārpus zonas, ir daudz tuvāks," viņš atzīst.

Fiziskās sāpes ekspedīcijas laikā viņš gandrīz nereģistrējis, lai gan pēdējās dienās no teltis nācies līst ārā četrrāpus. Par visgrūtāko viņš nosaucis tieši pēdējo posmu – nokāpšanu no kalna, kas bijusi mentāli smaga un prasījusi absolūtu fokusu. Tajā pašā laikā sajūta, ka blakus ir cilvēki, kas pieskata un palīdz, devusi drošību.

Īpaši cilvēcīgs un sirsnīgs brīdis bijis saistīts ar ģimeni – ar meitu. Tiešas sarunas nebija, taču Mārtiņš nosūtījis viņai bildi pēc atgriešanās, uz ko saņēmis lakonisku un humorīgu atbildi: "Neesi kļuvis tievāks."

Vaicāts, kā viņš šo pieredzi stāstīs kolēģiem un draugiem, Mārtiņš ir lakonisks: "Tas nav pastāstāms." Viņaprāt, katram šādas sajūtas ir jāpiedzīvo pašam, jo katrs augstieni, klusumu un robežsituācijas iztēlojas citādi. Viņš neplāno uzbāzties ar savu stāstu, bet ir gatavs atbildēt uz jautājumiem tiem, kuri patiesi vēlas saprast.

Arktikas ceļojums Mārtiņam nav bijis tikai piedzīvojums – tas kļuvis par iekšēju robežšķirtni, pēc kuras daudzas lietas vairs nešķiet tik būtiskas kā iepriekš, bet cilvēki un savstarpējais atbalsts – vēl nozīmīgāki.