Uz sarunu aicinājām ģimenes ārsti Inesi Kuģi, kura uzsver, ka bērnu drošība nav tikai noteikumu saraksts, bet vecāku attieksme un spēja paredzēt riskus ikdienas situācijās, kurās bērns pats vēl nejūt robežas un bīstamību.
0:52 – Vecāku attieksmes nozīme
3:58 – Biežākās traumas bērnu vidū
8:52 – Drošība skolu pulciņos
11:32 – Ceļš uz skolu un drošība
14:49 – Kā nepārspīlēt ar ierobežojumiem
17:42 – Svarīgi nenosodīt pēc traumas gūšanas
23:21 – Vecākiem vienmēr ir jārāda piemērs
27:45 – Skaidrs aicinājums zīdaiņa vecākiem
30:42 – Vai vecāki vispār ir informēti?
32:28 – Svarīgākais, kas jāatceras
Ārste skaidro, kā traumatisms bieži "seko attīstībai" pa vecuma posmiem: īpaši riskants ir brīdis ap vienu gadu un nedaudz pēc tam, kad bērns tikko sāk staigāt un krīt zibens ātrumā. Pēc tam, ap trīs līdz četru gadu vecumu, parādās pārdrošība, savukārt pusaudžu gados riskus bieži pastiprina bravūra un neieklausīšanās.
Ārpus mājas par lielāko draudu kā lielākais drauds ir ceļš un satiksme, kur kļūdas var rasties gan autovadītāju, gan bērna impulsivitātes dēļ, tāpēc svarīga ir praktiska apmācība, maršruta iziešana un trenēšana, arī ar rotaļīgiem "pieturas punktiem".
Bērnu laukumos riskantākā vieta ir šūpoles: ne tikai iespēja saņemt triecienu, bet arī lielāku bērnu paradums lekt ārā no šūpolēm, tēlot "varoņus" un gūt tipiskas traumas, piemēram, atslēgas kaula lūzumus.
Svarīgs ir līdzsvars starp drošību un attīstību: bērnam vajag rāpot, kāpt un izmēģināt spēkus, un vecāka uzdevums ir būt klāt tā, lai bērns dabūtu pieredzi, bet netiktu līdz situācijai, kurā jābrauc uz slimnīcu. Mūsdienās vienkāršu klātbūtni bieži sašķeļ darbs un ierīces.
Inese Kuģe arī aicina pēc kļūdām vai negadījumiem neķerties pie "nenosodījuma" kā pirmā principa. Nosodoša reakcija var veicināt to, ka bērns nākamreiz slēps notikušo; vispirms ir jānomierina, jāsniedz palīdzība un tikai tad mierīgā brīdī jāizrunā, kas notika un ko darīt citādi. Dzīvībai bīstamās situācijās gan drīkst būt arī stingra robežu iezīmēšana.
Vienmēr jārāda piemērs. Bērni lielākoties kopē vecāku kustības un ieradumus, sākot ar kāpšanu uz krēsla un beidzot ar neapdomīgu rīcību ar asiem priekšmetiem, tāpēc "ko vecāks dara" bieži iemāca vairāk nekā "ko vecāks saka".
Par sportu un pārvietošanos (velosipēds, skrituļslidas, slēpošana) sarunā uzsvērts, ka traumas bieži saistītas ar nepietiekamu apmācību, bet smagākās sekas var mazināt ar ķiverēm un aizsargiem, un kā spilgts piemērs minētas situācijas, kad bērni tiek vizināti ar motociklu vai divriteni nepietiekamā ekipējumā.
Galu galā, vecāki ir atbildīgie, un drošība sākas ar vēlmi iesaistīties, pielāgot mājas vidi (novākt bīstamo "metra zonā"), apdomāt gulēšanas paradumus, sekot bērna attīstības posmiem un uzturēt reālu komunikāciju, ne tikai fizisku klātbūtni.
Skaties un klausies podkāstu tv3.lv kā arī mūsu Spotify un Youtube kontos.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
