Valsts atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti ir sadrumstalots un neatbilst vajadzībām, secina Valsts kontrole

Valsts kontrole, īstenojot revīziju, analizēja, kāds Latvijā vispār ir invaliditātes statusa mērķis, kā notiek piešķiršanas process, cik tas ir efektīvs un cilvēkam draudzīgs. Vētīja arī to, kādi pakalpojumi dažādās Latvijas vietās ir pieejami.

Revīzijas laikā secināts, ka pakalpojumi, ar kuriem vistiešāk saskaras cilvēki ar invaliditāti, ir sadrumstaloti. Valsts sniedz pabalstus un pensijas, arī atsevišķus pakalpojumus, tomēr pamatā pakalpojumus šiem cilvēkiem nodrošina pašvaldība. Kontrole atklājusi, ka valsts nodrošinātie pabalsti cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nesedz viņiem nepieciešamo pakalpojumu izmaksas pašvaldībās. "Šī dalītā kompetence starp valsti un pašvaldībām dod iespēju rādīt vienam uz otru, neuzņemties atbildību kopumā," norādīja Āboliņa.

No pašvaldības uz pašvaldību situācija, nodrošinot invaliditātes statusu ieguvušajiem pakalpojumus, ir atšķirīga. Lai arī  likumā ir iestrādāts minimālais sociālo pakalpojumu grozs, kuram ir jābūt ikvienā Latvijas vietvarā. Piemēram, ja vienā pašvaldībā cilvēkam ar smagu invaliditāte aprūpe un kopšana tiek nodrošināta 10 stundas nedēļā, tad blakus pašvaldībā  – 35 stundas.

Tāpat kritiku Valsts kontrole velta veselības un darbspēju ekspertīzes kompetencei, kas ir valsts pārziņā. Tai jau sen ir pienākums lemt gan par to, vai piešķirt invaliditātes statusu, bet arī būtu jāsniedz ieteikumus, kādi pakalpojumi konkrētajam cilvēkam ir vajadzīgi. To varētu pašvaldību sociālie dienesti izmantot tālāk rehabilitācijas plānam. "Tas nozīmē dot ievirzi tam, kādi pakalpojumi cilvēkam nepieciešami, lai apmierinātu viņa vajadzības, kuru dēļ invaliditāte piešķirta," vērsa uzmanību Valsts kontroles pārstāve. "Tāpēc arī Valsts kontroles secinājums ir tāds, ka valsts šobrīd starp šīm sadrumstalotajām kompetencēm kopumā cilvēku neredz. Lai gan īstenībā uz papīra, likuma līmenī šis jautājums ir atrisināts."

Valsts kontrole sniegusi ieteikumus Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas darba uzlabošanai. Būtu jāievieš, lai attiecībā kā uz pieaugušajiem, tā arī bērniem tiktu vērtētas cilvēka individuālās vajadzības, ne tikai diagnozes. Piemēram, cilvēkam ar insultu sekas var būt izpausties dažādi. Kamēr vienam ir ļoti smagi traucējumi, citam tie ir salīdzinoši vieglāki.

Tāpat VK ieteikusi, lai tiktu noteikts minimālo pakalpojumu groza saturs, kas saistošs ikvienai pašvaldībai. Nedrīkstētu būt situācija, ka pakalpojumi no pašvaldības uz pašvaldību atšķiras.

Tāpat viens no lielajiem revīzijā gūtajiem secinājumiem ir tāds, ka valstī ir jāpārskata prioritātes. Ik gadu valsts invaliditātes jomai atvēl vairāk nekā miljardu eiro. Latvijā ir arī liels skaits cilvēku ar invaliditāti – vairāk nekā 220 000. Taču apmēram puse ir ar mēreniem funkcionēšanas ierobežojumiem. Tas ir krasi atšķirīgi nekā citviet Eiropā. Latvijā ir zemāks slieksnis invaliditātes iegūšanai – ja Eiropā tas ir 40 līdz 50% no cilvēka darbspēju zuduma, tad Latvijā – vien 25% cilvēka darbspēju zuduma ir pietiekami, lai iegūtu III grupas invaliditāti.

"Šiem cilvēkiem ir ļoti liels potenciāls sasniegt invaliditātes mērķus, lai pārvarētu vai mazinātu ierobežojumus, kas liedz iekļauties sabiedrībā un uzsākt patstāvīgu dzīvi – iekļauties darba tirgū," skaidroja Āboliņa. Viņa arī piebilda, ka revīzijā atklāts – liela daļa III grupas invalīdu ir nodarbināti uz pilnu slodzi. Bet kā rīkojas valsts? Sniedz šiem cilvēkiem materiālu atbalstu, jo mērķētu pakalpojumu šai mērķgrupai nemaz nav. "Tā ir tāda atpirkšanās, kas nesedz faktiskās vajadzības, nedz dod faktisko atdevi ieguldījumam," vērtējusi Valsts kontrole. Maija Āboliņa norāda, ka III grupas invalīdu atbalstam valsts ik gadu tērē ap 95 miljoniem eiro.

Tai pat laikā cilvēkiem, kuriem smaga invaliditāte, nepieciešama kopšana – tiem ar valsts sniegto atbalstu nepietiek. Ja valsts pabalsts ir 200 līdz 400 eiro mēnesī, tas nespēj segt kopšanas izmaksas, kas mēnesī ir ap 640 eiro lielas.  "Tas ir jautājums par mūsu prioritātēm, par lielo finanšu izdevumu atdevi. Ko mēs ar to reāli gribam sasniegt," sacīja Āboliņa.