Tēvs netiek uz dēla koncertu, jo nedarbojas pacēlājs. Ar ko ikdienā saskaras cilvēki ar invaliditāti?

Balodis skaidro, ka "Apeirons" regulāri apseko sabiedriskas vietas – slimnīcas, uzņēmumus, kultūras iestādes un veikalus –, tostarp izmantojot "slepeno pircēju" principu: "Tā ir komanda ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, kuri nebrīdinot ierodas kādā vietā, lai saprastu, vai vide un pakalpojumi ir tiešām pieejami. Mēs gribam redzēt reālo situāciju, nevis īpaši sagatavotu."

Viņš skaidro, ka brīdinātas vizītes nereti sagroza ainu: "Ja mēs pabrīdinām, tad pēkšņi visas tualetes durvis ir atvērtas, pacēlāji pārbaudīti, sniegs tīrs tieši tur, kur vajag. Taču, negaidīti ejot, var redzēt, vai risinājumi tiešām tiek uzturēti un vai cilvēkiem ikdienā nav šķēršļu."

Balodis uzsver, ka problēmas bieži slēpjas detaļās: "Tās ir lietas, kas it kā nekas īpašs – tualete aizslēgta vai tur sabāzti uzkopšanas rīki, divviru durvis neveras, stāvvieta aizņemta. Tieši šie sīkumi rada reālu nepieejamību."

Viņš dalās arī konkrētā pieredzē: "Kādā kultūras iestādē mākslinieka tēvs netika uz sava bērna koncertu, jo jaunajā ēkā pacēlājs nedarbojās. Citreiz cilvēks netiek iekšā, jo nevar atvērt divviru durvis un salst lietū pie ieejas."

"Apeirons" pārbauda arī iestāžu digitālo vidi. "Mēs skatāmies, vai cilvēks spēj atrast informāciju interneta veikalā, vai pirkšanas process nav tik sarežģīts, ka vienkārši vietne izmet ārā. Tas ir svarīgi ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī senioriem," skaidro Balodis.

Biedrība nav uzraugoša institūcija, taču tai ir iedzīvotāju tiesības uz dialogu. Balodis stāsta: "Ja kaut kas ir labs – mēs to nofilmējam, paslavējam sociālajos tīklos. Ja ir problēmas, uzrunājam vadību, skaidrojam, kā tas ietekmē arī peļņu: pie jums neienāk 4–5 cilvēki, kas būtu gatavi maksāt."

Ja vajadzīgs, tiek rakstītas oficiālas vēstules un piesaistītas uzraugošās iestādes: tiesībsargs, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

Gan uzņēmēji, gan valsts sektorā strādājošie pēdējos gados kļūst atvērtāki. Tomēr Balodis atzīst: "Dažkārt dzirdam – mums te nav invalīdu nams, mēs esam restorāns. Par laimi, šādu attieksmi redzam arvien mazāk."

"Apeirons" pēdējā laikā īpaši pievēršas bērniem un jauniešiem: "Skolas ir vieta, kur mēs redzam vislielākās problēmas. Ne visur bērns ar invaliditāti var pilnvērtīgi mācīties. Tas ierobežo integrāciju un dzīves kvalitāti."

Viņš uzsver, ka valstī trūkst skaidra mērķa: "Nav definēts, ko mēs gribam panākt – vai cilvēks ar invaliditāti būs palīdzības saņēmējs, vai neatkarīgs cilvēks sabiedrībā. Kamēr mērķa nav, arī finansējums nenonāk pareizajā virzienā. Bet cilvēkam ir jābūt savas dzīves noteicējam, nevis tikai pakalpojumu saņēmējam."

Balodis uzskata, ka iekļaušana jāsāk skolā: "Ja bērns no mazotnes mācās kopā ar citiem, piedalās aktivitātēs, viņam ir iespēja dzīvot patstāvīgi. Tā ir visa pamata ideja."