Augsta cena par medaļām: Kādas ir biežākās ziemas olimpisko spēļu traumas

Ziemas olimpisko spēļu sportistiem ir augsts traumu līmenis, tomēr dažas no visbiežāk gūtajām traumām paliek nepamanītas.

Pēdējo nedēļu laikā sportisti no visas pasaules ir pārbaudījuši cilvēka ķermeņa robežas, lai sacenstos ziemas olimpiskajās spēlēs.

Skatītāji, vērojot viņu iespaidīgos sportiskos sasniegumus, var viegli aizmirst par šo ziemas sporta veidu bīstamību. Tomēr pat vislabākie atlēti var traumēties.

Šī gada spēlēs vairākkārt tika atgādināts par šo realitāti. Tikai 13 sekundes pēc slēpošanas sākuma Lindsija Vona pēc smagā kritiena salauza kāju. Arī zelta medaļa favorītsIļja Maļiņins brīvajā slidojumā piedzīvoja smagu kritienu.

Arī 21 gadu vecais Latvijas bobslejists Renārs Grantiņš pēc piedzīvotā kritiena treniņā Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs izglābts no iespējamās paralīzes.

Diemžēl šie sportisti nebija vienīgie, kas krita, un viņi nebūs pēdējie.

Žurnāla "Journal of Sports Science and Medicine" pētījums atklāja, ka ziemas olimpisko spēļu sportistiem bieži ir augsts traumu līmenis. Olimpiskajās spēlēs sportistu izmantotais aprīkojums snieguma uzlabošanai var veicināt šīs traumas, ja tas ir nepareizi pieguļošs vai nepareizi izmantots.

Pētījums atklāja, ka sporta veidi ar visaugstāko traumu līmeni ir frīstaila slēpošana, snovbords, kalnu slēpošana, bobslejs un hokejs.

Visbiežāk sastopamie traumu veidi bija ceļa, mugurkaula/muguras un plaukstas/plaukstas locītavas traumas. Pētījumā norādīts, ka sasitumi, sastiepumi un izmežģījumi arī bija izplatītas traumas.

Lai gan traumas ir iespējamas un rodas jebkurā sporta veidā, ir dažas, kas raksturīgas tikai ziemas sporta veidiem, tomēr tās paliek relatīvi nepamanītas.

Kas ir "sledge head" jeb "kamaniņu galva"?

Bobsleja, kamaniņu un skeletona slīdēšanas sporta veidos sportistiem ir jābrauc pa apledojušu trasi, sasniedzot ātrumu, kas pārsniedz 80 km stundā.

Tāpēc, iespējams, nav pārsteigums, ka smadzeņu satricinājumi ir izplatīti kamaniņu sportistu vidū, un saskaņā ar "Frontiers in Neurology" pētījumu tie skar 13–18 procentus no visiem kamaniņu sportistiem.

Taču ir vēl viena bieži sastopama trauma šo sportistu vidū, kas pētījumos un sabiedrības diskusijās bieži paliek nepamanīta: "sledge head" jeb "kamaniņu galva".

Saskaņā ar pētījumu ledus trases sportisti ir izdomājuši terminu "sledge head", lai aprakstītu stāvokli, kas ietver galvassāpes, apmiglošanos un reizēm līdzsvara zuduma sajūtu. Tas parasti rodas nelīdzenas trases vai daudzu braucienu dēļ pa trasi.

Lai gan agrāk sarunas par "sledge head" traumām ir bijušas minimālas, tiek veikti pasākumi, lai padarītu ledus trases sporta veidus drošākus.

Vācijas Bobsleja un kamaniņu asociācija (BSD) un Allianz Tehnoloģiju centrs (AZT) Milānas-Kortīnas spēlēs prezentēja idejas un pētījumu rezultātus, lai uzlabotu bobsleja sportistu drošību.

Viena no prezentētajām drošības sistēmām bija Allianz drošības ragavas ar HIP (galvas trieciena aizsardzības) sistēmu. Jaunā drošības funkcija ir paredzēta, lai novērstu tiešu triecienu uz bobsleja braucējiem. Drošības sistēmas ieviešanai nebūtu nepieciešams būvēt jaunas kamanas, norāda AZT.

"Mēs nemainām pašu sporta veidu," saka AZT izpilddirektors Kristians Sārs. "Mēs nemainām ne azartu, ne izrādi. Mēs tikai vēlamies pievienot nedaudz drošības."

Sārs teica, ka Kortīnā viņi saņēma daudz pozitīvu reakciju, īpaši no sportistiem. Tomēr viņš teica, ka vēl ir daudz darāmā.

"Tas nenozīmē, ka viss ir nokārtots un ka visi balsos par noteikumu maiņu," viņš teica. "Ir daudz darāmā, lai pārliecinātu visus to ieviest."

Starptautiskā Bobsleja un Skeletona federācija ir galvenā asociācija, kurai būtu jāapstiprina drošības elementi, lai tos varētu ieviest turpmākajās Olimpiskajās spēlēs.

Kas ir "skier"s thumb" jeb "slēpotāja īkšķis"?

Termins "slēpotāja īkšķis" attiecas uz īkšķa elkoņa kaula sānu saišu traumu, kas atrodas īkšķa pamatnē rādītājpirksta pusē.

Trauma rodas hiperekstensijas vai ekstremālas abdukcijas dēļ, bieži vien, kad sportisti krīt uz izstieptas rokas, turot slēpošanas nūjas. Tā kā snovbordistiem šī trauma nav bieži sastopama, tiek pieņemts, ka traumas iespējamais cēlonis ir nūjas, liecina "Sports Health: A Multidisciplinary Approach".

Sākotnēji tā bija pazīstama kā "mednieka īkšķis", jo Skotijas mednieki bieži guva traumu, salaužot trušu kaklus, liecina "StatPearls" pētījums.

Lai gan šī trauma nav raksturīga tikai slēpotājiem, tā ir samērā izplatīta viņu vidū. "Sports Health" pētījums liecina, ka augšējo ekstremitāšu traumas veido 14 procentu no slēpošanas traumām. Ceļa traumas joprojām ir visizplatītākā slēpošanas trauma.

Tomēr pētījumā norādīts, ka "slēpotāja īkšķis" patiesībā var būt visizplatītākā slēpošanas trauma un vienkārši netiek pietiekami ziņota, jo sportisti uzskata, ka tā nav nopietna.

Traumas ārstēšana ir atkarīga no tās smaguma pakāpes. "StatPearls" pētījumā norādīts, ka lielāko daļu šo traumu var ārstēt ar atpūtu, ledu, saspiešanu un pacelšanu. Tomēr, ja traumas rezultātā īkšķis ir ievērojami vaļīgs, var būt nepieciešama operācija.