Dronu pilote TV3: Negribu, lai manu valsti pārvērš gruvešos
27 gadus vecā Viktorija ir dzimusi un augusi Doneckas apgabala Družkivkas pilsētā. Līdz krievi sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā viņa bija audzinātāja pirmsskolas vecuma bērniem ar īpašajām vajadzībām. Šodien viņa ir dronu pilote artilēristu brigādē.
"Bruņotajiem spēkiem es pievienojos 2024. gadā, bet tā kā mēs visi zinām karš mūsu valstī sākās daudz senāk. Motivācija pievienoties bija tāda kā visiem šeit, neviens nevēlas, lai līdz viņu mājai atnāk okupanti un dara to, ko viņi dara – posta, izvaro, iznīcina… Es vēlos aizstāvēt savu ģimeni, savu tautu," stāsta Ukrainas Bruņoto spēku karavīre, dronu pilote Viktorija.
Viktoriju var dēvēt arī par šī kara acīm, kas nepārtraukti redz patieso Krievijas seju, kas uz Ukrainas pilsētām, ciemiem atnes postu un iznīcību.
"Es jums teikšu tā, redzot to visu, tevi pārņem vēl lielāka motivācija darīt visu, kas tavos spēkos, lai viņi neatnāktu uz tavām mājām. Sākumā bija grūti, bet tu saproti – dzīvība pret dzīvību, ja tu neiznīcināsi viņus, viņi iznīcinās tavus cilvēkus, bet protams, ka ir sāpīgi to redzēt, vietas, kur tu esi bijis. Es nedomāju, ka okupantus var nosaukt par cilvēkiem."
Jaunā sieviete saka, ir smagi redzēt, kā vietas, kur dzimtajā Donbasa reģionā pavadīta bērnība, pusaudžu gadi – ir pārvērstas drupās. Arī viņas dzimtā Družkivka pamazām tiek pārvērsta drupu kalnos.
Jūs lidojat pāri, redzat šos gruvešus, ciemus, pilsētas, kur ir atnākuši krievi, kādas ir jūsu sajūtas to redzot?
"Ir bail un ļoti sāpīgi, ka kādreiz tur bija dzīvība, cilvēki bijuši spiesti pamest visu, daudzi gājuši bojā un es katru reizi iedomājos, ka tā var izskatīties arī mana māja, mana pilsēta. Es negribu, lai mana pilsēta, mana valsts tiek pārvērsta gruvešos, kurus es redzu katru dienu. Bet mēs nedrīkstam tagad ļauties skumjām un sāpēm, jo mums ir jādara šeit viss, lai mūsu Ukrainas cilvēki varētu atgriezties dzīvē, kura tiem bija pirms krievi iebruka mūsu valstī."
Bruņotajos spēkos Viktorijas galvenais uzdevums ir atrast ienaidnieku un nodot tā atrašanās vietu artilērijai. Viņa saka: šodienas karā droni spēlē izšķirošu lomu.
"Mēs esam artilērijas acis, ja tu neredzi ienaidnieku, neredzi, kur šaut, neredzi vai trāpīji vai netrāpīji, bez droniem artilērija ir akla. Mēs koriģējam uguni, ne jau vienmēr trāpa ar pirmo šāvienu, mēs skatāmies un ziņojam vai trāpīja, vai vajag mērķēt nedaudz pa labi vai pa kreisi. Droni ir ļoti svarīgi šajā darbā. Kad atrodi mērķi, tas nes vislielāko gandarījumu."
Jautāju, kur viņa ņem spēku, neskatoties uz to masu ar kādu krievu armija uzbrūk, turpināt cīņu un nezaudēt optimismu.
"Es domāju, ka šis karš ir mainījis ne tikai mani, bet jebkuru cilvēku, kurš šo visu redz un pārdzīvo. Es pati esmu kļuvusi izturīgāka, spēcīgāka. Mans vīrs ir mans lielākais atbalsts, mēs cīnāmies kopā, dienējam vienā brigādē, viņš ir mans lielākais atbalsts, protams, mamma, māsa, ar kurām katru dienu cenšamies uzturēt kontaktu."
Bet atbildot uz jautājumu, kas viņai ir uzvara, Viktorija saka: "Uzvara? Miers, klusums, lai ģimenei katru dienu nebūtu jāsatraucas, vai es esmu dzīva, lai visiem Ukrainā viss būtu labi, tā būs mana uzvara."
Slava Ukrainai, Varoņiem Slava.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
