Pēdējā laikā arvien lielāku satraukumu rada bērnu pazušana… Ko par to saka policija?
"Pazudis!" tas nav tikai vārds ziņu virsrakstā. Tā ir realitāte, kas atkārtojas pārāk bieži un liek uzdot dažādus jautājumus. Katru gadu Latvijā reģistrē simtiem gadījumu, kad pazūd nepilngadīgie. Un, lai gan lielākā daļa bērnu atrodas jau tajā pašā vai dažu dienu laikā, katrs pazušanas gadījums sabiedrībā rada nopietnas bažas.
Nepilngadīgo pazušana ir būtiska un satraucoša sociāla problēma, kas skar ne tikai ģimenes, bet sabiedrību kopumā.
Par tās aktualitāti liecina arī biežās publikācijas masu medijos, kur Valsts policija regulāri informē par jauniešiem, kurus meklē. Un teju zem katras publikācijas var lasīt satraukuma pilnus komentārus.
Katru gadu Latvijā tiek meklēti vairāki simti nepilngadīgo, visbiežāk pusaudži, kuri pēc konflikta ar ģimeni vai emocionālu grūtību dēļ, paši aizgājuši no mājām. Lai gan lielākā daļa no viņiem drīz tiek atrasti, katrs pazušanas gadījums tiek uzskatīts par īpaši nopietnu un tiek risināts kā prioritāte.
Valsts policijā skaidro, ka statistika mainās katru dienu un neatspoguļo unikālu pazudušo personu skaitu. Datos iekļauts katrs iesniegums par nepilngadīgā pazušanu, un viens un tas pats jaunietis pat mēneša laikā var tikt izsludināts meklēšanā vairākas reizes.
"Pēdējo piecu gadu laikā nav novērojama tendence, ka būtu pieaudzis nepilngadīgo personu skaits, kas izsludināti meklēšanā," teic Valsts policijas Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieka vietniece Svetlana Lukašenoka.
2024. gadā tās bijušas 55, bet pērn 492 personas. Un policijas dati parāda ne visai patīkamu realitāti. "Lielākā daļa no tiem ir klaiņotāji. Bērni klaiņotāji, kuriem ir tāds dzīvesveids," paskaidro Valsts policijas pārstāve.
Tie ir jaunieši no 13 līdz 15 gadiem. Visbiežāk- no Rīgas un tās apkaimes. "Pārsvarā atrodas paši. Bet zinām arī paziņu loku, vietas, kur apmeklēt un tad nepilngadīgie bērni ātri tiek atrasti," norāda Lukašenoka.
Lai arī 90% gadījumos pazudušie jaunieši Latvijā tiek atrasti dažās stundās vai pirmajās dienās, katrs gadījums ir atgādinājums par to, cik svarīga ir ātra rīcība un būtiska sabiedrības līdzdalība.
"Pats grūtākais ģimenei ir neziņa." Rasa Buša darbojas brīvprātīgo organizācijā "Bezvēsts.lv". Lai arī ziņojumi par pazudušajiem ir bieži, ne katrs gadījums pārtop lielā meklēšanas operācijā. Taču tad, kad tas ir nepieciešams, sabiedrība ir ļoti atsaucīga, saka Rasa Buša.
"Liels paldies tiem, kas iesaistās, īpaši jauniešu un bērnu meklēšanā. Ir aktīvi. Par meklēšanu varam saukt arī ziņas, kas notiek soc. tīklos, kad cilvēki ziņo, ka redzējuši tur un tur, un cilvēks tiek atrasts," teic Buša.
Vecāku sajūtas, kuri meklē savas atvases, esot grūti aprakstīt: tas ir izmisums, bailes, neziņa. "Mēs cenšamies viņus atbalstīt. Komandā ir cilvēki ar psihologa izglītību, un cenšamies runāt," norāda "Bezvēsts.lv" pārstāve.
Aiz katra pazušanas gadījuma ir stāsts. Bieži tās ir neizrunātas problēmas, konflikti vai vientulība. Diemžēl ir arī stāsti ar nelaimīgām beigām. Joprojām spilgtā atmiņā ir mazā Ivana un Justīnes meklēšana, kur skaļākās krimināllietas izgaismoja ne vien brutālus noziegumus, bet arī lika aizdomāties par tuvinieku un sabiedrības atbildību.
No 2004. gada Valsts policijas lietvedībā ir arī gadījumi, kad piecas pazudušās – toreiz vēl nepilngadīgās personas – joprojām nav atrastas.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
