Pauls: "Žēl, ka tāda cilvēka vairāk nav." Caur mūziku, dzeju un atmiņām piemin Jāni Peteru

Vairāk nekā 1000 lappusēs ietilpināt dzejnieku, diplomātu un cilvēku – Jāni Peteru – nav vienkārši, taču šoreiz koncertnamā "Daile" viņa tuvākie, kolēģi un draugi satikās vēlreiz – caur atmiņām, mūziku un vārdiem, kurus daudzi Latvijā zina no galvas.

"Tā ir mūsu dzīve, tie ir 50 gadi kafijas dzeršanas no rīta, kas ievelkas līdz plkst. 12:00. Es domāju, ka tad, kad viņam iznāca jauna grāmata, — cerams, ka šī jaunākā, ne pēdējā, — mums bija lieli svētki mājās," stāsta Jāņa Petera sieva Baiba Petere.

Šī nav tikai grāmata par vienu cilvēku. "Viena mūža grāmata" ir stāsts par veselu laikmetu – no dzejas un Atmodas līdz diplomātijai un Raimonda Paula dziesmām. Pie izdevuma Jānis Peters vēl paguva strādāt pats, atlasot materiālus un norādot, kādu stāstu par sevi vēlētos atstāt.

Bet īpašs akcents bijis arī mūzikai. Pie klavierēm – Raimonds Pauls. Viņus vienoja ne tikai leģendāras dziesmas, bet arī cieša draudzība vairāku gadu desmitu garumā.

"Žēl, ka tāda cilvēka vairāk nav. Viņš bija ne tikai… es negribu te tagad gudri runāt, viņš bija izcils politiķis, diplomāts, gudrs, dzejnieks. Ņēmās ar visiem padomju laika dzejniekiem kā Ojāru Vācieti, ko viņš ir glābis no visādām nepatikšanām. Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Vizma Belševica, Māris Čaklais – zieds, zieds, viss tas Latvijas dzejas zieds! Mēs ar viņu pa naktīm un vakariem tā arī tur bieži vien izrunājām, ko Krauze ir runājis televīzijā, piemēram, tur savs teksts bija, savi komentāri, vai ne…" stāsta Pauls.

Taujāts, vai ir kādas Jāņa Petera sacerētās rindas, kas ar viņu dzīvo joprojām, Maestro atbild: "Jāņa rindas? (smejas) Vai Dieviņ, vai Dieviņ… Ko viņš tajā pēdējā pantiņā, ko mēs tagad dziedāsim, to tikai viņš var izdomāt. Tā dāmīte tur dzied tādu tekstu: "Tukša, tukša mūsu bundža, piespiežos pie sava runča." It kā ļoti vienkāršs ziņģes teksts, bet tā pilnīgi pielīp."

Daudziem Peters ir dziesmu tekstu autors, kura rindas skan joprojām. Citiem – diplomāts un Atmodas balss. Taču šīs grāmatas autore Inita Saulīte-Zandere saka – svarīgi bijis saglabāt arī cilvēku aiz publiskā tēla.

"Tāpēc pirmajā vietā ir dzejnieks, viņš arī gribēja palikt atmiņā kā dzejnieks. Jā, es bieži ar viņu sarunājos tiešām. Tad, kad man bija pavisam grūti, es gāju arī pie viņa uz kapiņiem, teikšu kā ir. Un man bija sajūta, ka viņš mani pieskata, jo brīžiem bija ļoti grūti – bija sajūta, ka netikšu galā, bet nu tad kāds mani pieskatīja," norāda grāmatas autore.

Šī nav pirmā tikšanās ar grāmatu par Jāni Peteru, tomēr šoreiz tā vairāk atgādināja satikšanos ar pašu dzejnieku – caur viņa draugiem, atmiņām, dziesmām un dzeju, kas joprojām dzīvo.