Sieviete vēlā stundā dzird izmisīgus saucienus. Pieejot tuvāk, viņa sastopas ar ko pārsteidzošu…

Īsi pirms plkst. 23.00 vakarā, uzvilkusi mugurā halātu un ņēmusi visu drosmi savās rokās, Ilze devās pretī žēlīgajiem kliedzieniem. 60 metrus tālāk aiz garāžām, viņa atrada žogā ieķērušos vīrieti. "Gandrīz paveicās, bet paslīdēja kāja," sacīja vīrietis.

Sēta norobežo Valsts sociālās aprūpes centra teritoriju. Vīrietis esot tās iemītnieks un pēc naksnīgās pastaigas vēlējās iekļūt atpakaļ mājvietā, tomēr spēki pievīla. Jautāts, kāpēc viņš mēģinājis izkļūt no teritorijas, vīrietis atbildēja: "Es gribēju pastaigāties. Nav tur ko darīt."

Sapratusi,, ka kungu pašas spēkiem no ciešanām atbrīvot neizdosies, Ilze sauca palīgā savu vīru.

Ar sešu roku palīdzību ticis pāri sētai, vīrietis aizkliboja aprūpes centra virzienā. Tomēr Ilzei pēc notikušā palicis neliels rūgtums. Kamēr vīrietis saucis pēc palīdzības, neviens no darbiniekiem nelikās ne zinis.

"Kad mēs stāvējām viņam blakus, viņš pats teica: rekur, cilvēki stāv ārā, pīpē, bet neviens nenāk no tās puses. Es arī redzēju, ka tur divas virsmāsas stāvēja kostīmos," saka Ilze.

Aprūpes centra pārstāve šādai rīcībai skaidrojumu pagaidām sniegt nespēj. Viss tikšot izskatīts un vērtēts. Taču teritorijā pēc plkst. 10.00 gan vīrietis varēja tikt civilizētākā veidā, izmantojot galvenos vārtus.

"Parasti šī te iekļūšana no un atpakaļ teritorijā norit bez starpgadījumiem, bet šajā gadījumā iedzīvotājs, acīmredzot, ir izdomājis citādi. Mūsu iestādēs dzīvo cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, un šīs te diagnozes ir dažādas un šīs te saslimšanu izpausmes arī ir dažādas. Tāpēc mēs šo ņemam vērā un acīmredzot šī situācija izveidojās šī iemesla dēļ," saka VSAC "Zemgale" sabiedrisko attiecību speciāliste Diāna Aņina.

Viņa turpina: "Mūsu kā darbinieku uzdevums ir viņus izglītot, stāstīt, kā ir jāuzvedas sabiedrībā. Protams, šis process ir tāds daudzpusējāks. Mūsu uzdevums ir līdzsvarot šīs divas vienlīdz svarīgas vērtības – vienā pusē cilvēka tiesības uz brīvību un no otras puses, mūsu kā pakalpojuma sniedzēja rūpes par viņa drošību."

Aprūpes centrā pašlaik uzturas 187 cilvēki, lielākā daļa drīkst paši pamest teritoriju, darbiniekiem norādot galamērķi un atgriešanās laiku; iemītnieki šo iespēju izmanto.

Vietējiem ik dienas nākas sadzīvot ar blakus esošā sociālā aprūpes centra iedzīvotāju klātbūtni. Tas, ka nelūgtie viesi staigā pa namu pagalmiem, ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kādu nekārtību viņi aiz sevis mēdz atstāt.

"Gadās, ka viņi te staigā, pa miskastēm ložņā, visu velk ārā, visu sagāž, ēd visu pēc kārtas, un vēl bērnus var pacienāt. (DP: Iesaistās ar bērniem?) Jā (DP: Kā jūs cīnāties?) Nekā. Redzam, aizdzenam lieku reizi. Ko viņiem var izdarīt? (DP: Viņi miermīlīgi?) It kā nav rupji, ka skaļi kliegtu vai vēl ko. (DP: Kas notiek pēc tā, kad jūs sakāt, ka viņiem jāiet prom?) Viņi uzreiz aiziet, bet tāpat turpina nākt. Saki vai nesaki, bez starpības. (DP: Katru dienu tā?) Katru dienu, jā," saka vietējais iedzīvotājs Maksims.

Izejot no kāpņutelpas, "Degpunktā" filmēšanas grupas priekšā paveras Maksima stāstītais skats. Visā plašumā kungs, atvēris miskastes vāku, meklē ko noderīgu. Pēc nedaudz vairāk nekā minūtes loms viņam rokā – šoreiz izsmēķa gals. Centra pārstāve uzstāj, ka lielā aprūpējamo skaita dēļ katram pa pēdām izsekot nevar, tāpēc pārkāpumu gadījumā jāziņo Valsts policijai.