Uz saturu

Alkoholisms nediskriminē: pieredzes stāstos par atkarību Rīgā dalīsies jaunieši no visas Eiropas

Rīga šajās dienās būs vieta, kur risināsies Eiropas Anonīmo alkoholiķu jauniešu saiets. Tas pulcēs vairākus simtus dalībnieku no vairāk nekā 40 valstīm. Viņi dalīsies pieredzē par alkohola problēmas atpazīšanu, dzīvi skaidrā un ceļu uz ilgstošu atveseļošanos.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Ītans alkoholu pirmo reizi pamēģināja 13 gadu vecumā, bet jau no 17 gadiem, kā pats saka, dzēra pārmērīgi. Pēdējo reizi viņš alkoholu lietoja pērnā gada oktobrī, 30 gadu vecumā. Līdz tam viņš neuzskatīja, ka viņam būtu alkohola problēma.

Ītans

"Tajā vakarā mani neapcietināja. Es neguvu traumas. Es nebiju agresīvs. Es nevienu pat rupji neaizvainoju. Es nedarīju neko no tā, ko cilvēki parasti iedomājas, domājot par tipisku alkoholiķi. Tas viss gan bija noticis, bet ne tajā vakarā. Nākamajā rītā pamodos, un mani pēkšņi pārņēma emocijas. Es pēkšņi sajutu milzīgu vientulību. Jutos apmulsis, dezorientēts. Domāju, – kur īsti ir mana dzīve?"

Pēc tā vakara Ītans sāka apmeklēt anonīmo alkoholiķu sapulces. Eiropas Anonīmo alkoholiķu jauniešu saietā viņš piedalās pirmo reizi un atzīst, ka jūtas atdzimis un pašlaik dzīvo savu labāko dzīvi. Savukārt Gunta jau teju desmit gadus, no 25 gadu vecuma, apmeklē ne tikai vietējās, bet arī starptautiskās sapulces un saietus.

Gunta

"Es vispār aizgāju uz AA, jo cilvēki man teica, ka man ir problēma, un es neticēju, ka man ir problēma. Mans plāns bija atnākt uz AA un pateikt: "redziet, šitie ir īstie alkoholiķi, es neesmu!" Un tad, kad es atnācu, es ieraudzīju, sievietes, juristus, ārstus, izglītotus cilvēkus, visdažādākos cilvēkus, un man ļoti ātri nācās sev atzīt, ka hei, laikam alkoholims nediskriminē īsti ne pēc vecuma, ne izglībības, tautības, un ne pēc kā cita."

Gunta arī šaubījās, vai vispār vēlas dzīvot bez alkohola, viņa neprata iztēloties ne ballītes, ne iepazīšanos skaidrā. Atkarību ilgi bija grūti atzīt arī tāpēc, ka ārēji dzīve šķita sakārtota, jo bija darbs un ikdienas pienākumi, lai gan dzeršana nereti beidzās ar pilnīgiem atmiņas zudumiem.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Ilze Maksima
narkoloģe

"Būtībā ir jāpievērš uzmanība tādiem pamatrādītājiem, cik es bieži lietoju alkoholu, kādās devās un cik bieži man ir tādas piedzeršānās epizode. Un kas būtībā šajā brīdi notiek, vai es. kā tautā saka, zaudēju filmu, vai es gūstu kādu traumu. Un kas ar mani atkal notiek otrā dienā, vai man atkal ir jālieto alkohols, lai es justos labāk, vai es lietoju tās otrās dienas vakarā."

Tieši iespēja satikt cilvēkus ar līdzīgu pieredzi ir viens no iemesliem, kādēļ Rīgā pulcēsies vairāki simti anonīmo alkoholiķu sadraudzības dalībnieku no vairāk nekā 40 valstīm. Trīs dienu saietā, kas sāksies rīt, runās gan par alkohola problēmas atpazīšanu un recidīvu novēršanu, gan par attiecībām, ģimeni un dzīvi skaidrā. Rīkotāji uzsver, ka saiets ir atvērts un pievienoties var arī tie, kuri tikai apsver iespēju meklēt palīdzību.

Ceļš uz atveseļošanos ne vienmēr sākas ar skaļu atzīšanos vai apņemšanos mainīt visu dzīvi. Kā saka viena no saieta dalībniecēm – pietiek kaut vai ar piecām minutēm, atnākt, paklausītes, paskatīties un, iespējams, pirmo reizi saprast, ka ir iespējama atveseļošanās no alkohola atkarības.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Uzgaidiet...

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm