Dažiem tradīcija, citiem pirmais pārbaudījums: simtiem ticīgo dodas ceļā uz Aglonu
Katru vasaru simtiem cilvēku uz vairākām dienām, kāds arī nedēļām, atstāj ikdienu, lai dotos ceļā, kurā svarīgākais nav ātrums vai distance. Tas ir svētceļojums uz Aglonu. Ceļš, kas vieniem kļuvis par tradīciju, citiem par pārbaudījumu, bet vēl kādam par iespēju atrast mieru. Un šodien viena no svētceļnieku grupām savu gājienu sāka Salaspilī.
Pēc dažām minūtēm klusums pārvērtīsies soļu ritmā. Ritmā, kas desmitus cilvēku vedīs uz Aglonu, lai piedalītos Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos.
Pirms garā ceļa, lūgšanas. Mugursomās ir tikai pats nepieciešamākais, taču katrs līdzi nes arī ko tādu, ko nevar ielikt somā: savu pateicību vai jautājumus, uz kuriem atbildes tiks meklētas tieši ceļā.
"Tā ir mana tradīcija nu jau astoņus gadus. Tā ir neatņemam vasaras sastāvdaļā, ko gaidu katru gadu, jo ar svētceļojumu sākas jauns gads. Kad nonāku galā biežāk prieks par paveikto. (TV3: Tev ir kāds draugs, ar ko kopā dosies ceļā?) Pievienojos jaunai grupai, tāpēc pagaidām esmu solo."
Daži šo maršrutu mēro jau vairākus gadus, savukārt citi svētceļojumā dodas pirmo reizi.
"Man šī būs pirmā reizi. (TV3: Kādas sajūtas, gaidas?) Brīnišķīgas. Ļoti patīkami. Nevaru sagaidīt, ko sniegs ceļš man. Protams, darbs fiziski, bet arī ieguvums man pašai. Sagaidu mieru, svētību. Jauku laiku ar labiem cilvēkiem."
"Vajag ļauties ceļam, tad grūtības nāk, bet viegli pārvarēt. Un iemācies sadzīvot ar grūtībām. Iziet cauri. (TV3: Kas jūs mudina doties ceļā?) Viens: apstāties un pabūt pašam ar sevi… pateikties par ģimeni, izlūgties svētību."
Bet kundze Anna šajā ceļā dodas nu jau 18. reizi. Par spīti cienījamajam vecumam, viņa plāno maršrutu noiet pati.
"Kad strādāju, redzēju pa TV, kā visi iet. Domāju, ka man arī ļoti gribas, bet man jāstrādā, jāstrādā. Un tad, kad tiku prom no darba, tā uzreiz burtiski divu dienu laikā aizgāju."
Viss ir rūpīgi organizēts: maršruts sadalīts vairākos posmos, paredzētas atpūtas vietas un naktsmītnes.
"Tas ir viens no spēcīgākajiem garīgākajiem piedzīvojumiem, ko izdzīvo katoļu baznīca Latvijā. Jo nekas tik masveidīgs, tik plašs nav. Tas sabiedrībā ir redzams."
Priesterim Ilmāram Tolstovam šī ir nu jau trīsdesmitā reize. Viņš atzīst, ka divu vienādu svētceļojumu nav. Katrs nes citus satiktos cilvēkus, citus laikapstākļus un citus pārbaudījumus.
"Negaiss, lietus, droni, cerams debesis būs mierīgas. Zinām, kā rīkoties pēc algoritmiem, ja būs apdraudējums."
Pirmie soļi vienmēr ir vieglākie. Priekšā vēl ir 230 kilometru, agrie rīti, nogurušas kājas un neparedzami laikapstākļi.
Taču visus vieno viena pārliecība: svarīgākais nav tikai galamērķis, bet gan pats process. Un ceļš uz Aglonu katram ir savs. Vienam tas ir pateicības, citam cerību vai grūtību pilns.
Lai arī dienā jāmēro vairāki desmiti kilometru, svētceļojums nav tikai iešana. Tas ir arī kopīgs ritms: lūgšanas, dziesmas, sarunas un klusuma brīži. Daudzi atzīst, ka tieši šeit rodas tā īpašā kopības sajūta, kurai ikdienā pietrūkst laika.
Pēdējos kilometrus ticīgie sasniegs Aglonā augusta vidū, kad bazilikā tradicionāli pulcēsies svētceļnieki no visas Latvijas un ārvalstīm, lai svinētu Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
